Grēksūdzes krēsls ir Dieva svētīta vieta Godināmais Jānis Pāvils II kādreiz nosauca Arsas prāvestu par grēksūdzes krēsla gūstekni. Viņš pats šo priestera misijas aspektu ļoti augstu vērtēja, jo tādējādi priesteris piedāvā Dieva piedošanu, kura dziedina cilvēku sirdis no grēka un tā sekām. Kristus bieži atgādināja, ka nav nācis glābt veselos, bet gan slimos. Slimība, par kuru viņš runā, ir dvēseles slimība, kura izkropļo cilvēka garīgo dzīvi un viņa saistību ar Dievu un tuvāko. Cilvēki nesaprotas un strīdas, savstarpēji viens otru iznīcinot ar vārdiem un meliem, ģimenes izirst, un reizēm cilvēki viens otru iznīcina arī fiziski. Tieši tāpēc mēs varam nosaukt Grēksūdzes sakramentu par Izlīgšanas sakramentu – izlīgšanas ar Dievu, sevi pašu un citiem. Godināmais Jānis Pāvils II rakstīja: „Katrs grēksūdzes krēsls ir svētīga vieta, kurā piedzimst jauns cilvēks – bez traipa – un ieiet izlīgšanas pasaulē.”
Nabaga grēcinieki
Sv. Jānis Marija Vianejs katram no mums māca, cik svarīgi ir dzīvot žēlastības stāvoklī, harmonijā un draudzībā ar Dievu. Viņš liek labāk izprast, cik katram cilvēkam tas ir nozīmīgi – cīnīties par savas dvēseles atveseļošanos. Apustulis Jānis jau pirms divtūkstoš gadiem sludināja, ka katram cilvēkam ir jāatgriežas pie Dieva, lai izlīgtu, un, ja kāds saka, ka viņš ir bez grēka, tad tas ir melis. Taču bieži ir tā, ka cilvēks ir tik ļoti pieradis pie grēkiem, ka viņš tos vairs neredz, tie viņu vairs neuztrauc un sirdsapziņa notrulinās arvien vairāk. Reizēm gadās, ka cilvēks ir kā slimnieks, kurš neapzinās savu diagnozi. Tādēļ priesterim būtu jābūt tam, kurš palīdz cilvēkam apzināties savu grēcīgumu un norāda, kur cilvēks maldās. Kad sv. J. M. Vianejs pirmo reizi ieradās Arsā, viņš bija satriekts par cilvēku garīgo stāvokli – aizmirsuši Dievu, tie piekopa visa veida netikumus. Esot ciešā saistībā ar Dievu, viņš izjuta daudz dziļāk grēka postu. Tā sākās viņa cīņa, lai atgrieztu ciema iedzīvotājus pie Kristus. „Lūdzieties par grēciniekiem – tā ir visskaistākā un lietderīgākā lūgšana” – viņš nemitīgi atgādināja saviem draudzes locekļiem. Bieži viņš smagi nopūzdamies teica: „..nabaga grēcinieks...”
Dievs meklē grēcinieku
Arsas prāvests reizēm apgalvoja, ka „ne tik bieži grēcinieks atgriežas pie Dieva, lai lūgtu viņa piedošanu, cik bieži pats Dievs skrien grēciniekam pakaļ, lai viņam palīdzētu atgriezties”. Cik ļoti šie vārdi atbilst Evaņģēlijam! Mēs varam atcerēties līdzību par pazudušo dēlu. Jēzus stāsta līdzību, kurā tēvs dod iespēju jaunākajam dēlam doties pasaulē, attālināties no viņa, tādējādi pazaudējot jebkuru saistību ar tēvu. Tēvs gaida sava dēla atgriešanos, un, kad dēls atgriežas, viņš tam dod jaunas drēbes un sarīko viesības. Vecākais dēls, kurš visu laiku bija tēva tuvumā, nesaprot tēva labestību, bet tēvs viņam atgādina, ka ir jāpriecājas, jo brālis, kurš bija miris, tagad ir dzīvs. Arsas prāvests sacīja: „Jo vairāk grēcinieks attālinās no Tēva, jo vairāk Tēvs viņam steidzas pakaļ savā žēlsirdībā.” Ikviens no mums, dziļāk pārdomājot savu dzīvi, var tajā atklāt Dieva klātbūtni, kas, pateicoties dažādiem notikumiem, liek mums atgriezties pie patiesām vērtībām. Tas var notikt kādas slimības laikā vai kādas nelaimes priekšā, bet tie varētu būt arī kāda cita cilvēka vārdi, ar kuriem Dievs uzrunā mūsu sirdsapziņu un liek saprast, kādi lēmumi ir jāpieņem mūsu dzīvē un kur mēs, iespējams, maldāmies.
Cik ilgi tu neesi bijis uz grēksūdzi?
Arsas prāvests izcēlās kā vienreizējs garīgais tēvs un grēksūdzes uzklausītājs. Viņu reizēm dēvē par bikts krēsla gūstekni, jo viņš bieži pavadīja biktskrēslā līdz pat piecpadsmit stundām diennaktī. Cilvēki bija sapratuši šo viņa dotību un pie viņa devās ne tikai no Arsas, bet no visas Francijas un pat citām valstīm, lai rastu izlīgšanu ar Dievu. Kāds viņa laikabiedrs priesteris apraksta, ka bīskapi, priesteri, mūki un mūķenes, bagāti un nabagi, izglītoti un neizglītoti jau no agra rīta gaidīja biktskrēsla priekšā, lai satiktu svēto priesteri, saņemtu garīgu padomu un grēku piedošanu. Mēs varam jautāt, kāpēc visi šie cilvēki devās tieši pie viņa? Tas bija tāpēc, ka viņš katram palīdzēja rast atpakaļceļu pie Dieva un reizēm pat bija tāds iespaids, ka cilvēku dvēseles viņam ir kā uz delnas. Dažreiz viņš no pūļa izaicināja kādu cilvēku, lai dotu viņam iespēju saņemt Grēksūdzes sakramentu. Kāds cits ticībā vājš cilvēks atstāstīja, ka prāvests piepeši viņu pasaucis, paņēmis aiz rokas un jautājis: „Cik ilgi tu neesi bijis uz grēksūdzi?” Viņš atbildējis: „..apmēram trīsdesmit gadus...” „Pārdomājiet labi,” teica svētais prāvests, „trīsdesmit trīs gadus.” Un ir neskaitāmas līdzīgas liecības, kas norāda par Arsas prāvesta īpašajām Dieva dāvanām, kas palīdzēja grēciniekiem. Svēto dzīvē tas nav retums, piemēram, svētā tēva Pio uzklausītās grēksūdzes. Arsas prāvests bija pilns ar īpašu līdzjūtību pret grēciniekiem. Daži liecinieki stāsta, ka viņš esot bieži atkārtojis: „..cik žēl... cik žēl, ka jūs to izdarījāt...” Un to viņš atkārtoja ar īpašu maigumu un sirsnību. Reizēm viņš raudāja par cilvēku grēkiem un ļaunumu, ko tie radījuši. Viņš teica: „Es raudu tāpēc, ka jūs paši neraudat.” Runājot par grēku, prāvests to aprakstīja biedējošā veidā, bet nekad viņā nebija naida vai nepatikas pret grēcinieku. Priesteris, kurš ir patiess Dieva kalps, patiesi mīl visus Dieva bērnus, arī vislielākos grēciniekus, bet tas nenozīmē, ka viņš neienīst grēku. Gluži pretēji – viņš īpaši skaidri redz postošās grēka sekas gan grēcinieka dzīvē, gan Baznīcā, gan sabiedrībā. Jo vairāk priesteris dzīvo žēlastības stāvoklī, jo vairāk izjūt pat vismazāko ļaunumu vai nepilnību savā rīcībā. Baznīcas tradīcija liecina par septiņiem nāves grēkiem, jo no šiem galvenajiem grēkiem izriet citi, un pirmais no tiem ir augstprātība. Augstprātīgam cilvēkam nav nepieciešams Dievs, viņš pats sevi iedomājas Dieva vietā, tāds cilvēks runā sliktu par citiem, bet neredz pats savas nepilnības un grēkus un grib, lai viņam visā ir taisnība, noteicošais vārds. Augstprātība attālina no Dieva un no lūgšanas, augstprātība nespēj mīlēt, jo tā mīl tikai sevi pašu, tāpēc mēs varam saprast, kādēļ svētais priesteris uzsvēra, ka „augstprātība ir kā ķēde, kas satur kopā visus netikumus, bet pazemība – visus tikumus”.
Priestera dievišķā misija
Palīdzēt cilvēkam atgriezties, izlīgt ar Dievu, atgūt žēlastības stāvokli, draudzību ar Dievu – viens no priestera visizcilākajiem pienākumiem, bet tajā pat laikā arī viens no visgrūtākajiem. Arsas prāvests stāstīja, ka viņš ir pat piedzīvojis cīņu ar sātanu, lai no viņa rokām atgūtu kādu savaldzinātu dvēseli – pirms kāda liela grēcinieka atgriešanās viņam gan dienu, gan nakti ir bijušas milzīgas ciešanas un cīņas ar ļaunajiem gariem. Tas varbūt kādam liek pasmaidīt, taču Baznīcas vēsturē ir neskaitāmas līdzīgas svēto liecības. Svētais Jānis Hrizostoms (Zeltamute) mums atgādina, ka priestera misija ir cēla un atbildīga: „Dievs ir iedevis viņiem Debesu visaugstāko spēku. Kristus saka: „Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti, kam tos aizturēsiet, tiem tie būs aizturēti.” (Jņ 20,23) „Tēvs netiesā nevienu, bet visu tiesu nodevis Dēlam.” (Jņ 5,22) Es redzu Dēlu nododot šo pašu varu pilnībā priesteru rokās.” Neskatoties uz minēto, priesteris pats arī ir grēcinieks, un tajā ir viņa traģēdija. Svētie vienmēr ir bijuši ārkārtīgi pazemīgi un paši cietuši par savām nepilnībām, kā arī īpaši izjutuši visu citu netikumu un grēku sekas.
Grēks dvēselē noslāpē mīlestību, cerību un ticību
Mēs ļoti daudz varam mācīties no sv. J. M. Vianeja pieredzes. Patiesi ir viņa vārdi: „Kad jūs būsiet izsūdzējuši grēkus, jūs ticēsiet tāpat kā es ticu.” Ticības gaisma ir Dieva žēlastības dāvana. Kad grēkojam, mēs zaudējam ne tikai draudzību ar Dievu, bet arī vairs neko nesaprotam dievišķajā gaismā un it kā ieejam miglā, kurā visu vērtējam ar mūsu grēcīgo skatījumu. Protams, vēl ir prāta gaisma, taču ne vienmēr tā palīdz saglabāt cerību. Patiesībā nav nevienas neglābjamas un bezcerīgas situācijas. Arsas prāvests vienmēr atkārtoja, ka „sātanam jau neinteresē grēks, bet gan ar to saistītā bezcerība, jo tieši tā arvien vairāk attālina cilvēku no Dieva”. Grēciniekam ir grūti cerēt, jo viņš balstās pats uz saviem spēkiem un negaida palīdzību no Dieva, no Viņa vairs nelūdz palīdzību. Svētā prāvesta vārdos atklājas īpaša Dieva gudrība: „Ir daži cilvēki, kas saka – es esmu par daudz ļauna darījis, lai Dievs man varētu piedot. Tā ir Dieva zaimošana! Tas nozīmē ierobežot Dieva žēlsirdību, kurai nav robežu, jo tā ir bezgalīga.” Grēks noslāpē mīlestību, un ir grūti mīlēt bez Svētā Gara palīdzības, kurš ielej mūsu sirdīs mīlestības garu. (sal. Rom 5,5) Ja attālināmies no Dieva, mēs attālināmies no mīlestības Avota un ierobežojam mūsu mīlestības spējas, nespējam vairs mīlēt mūsu ienaidniekus, nespējam piedot, nespējam atbrīvoties no miesīgas mīlestības un mīlam aiz aprēķina, savtīgi. Mēs dzīvojam laikmetā, kad cilvēks vairs pats nezina, kādēļ ir nelaimīgs. Arsas prāvesta piemērs mums palīdz saprast, ka cilvēks – kurš grib dzīvot bez Dieva un neapzinās savu izdarīto grēku ļaunumu – attālinās no Dieva un no prieka, kuru var piedzīvot Kristus klātbūtnē: dzīvot ticībā un cerībā, kas nepieviļ, mīlēt ar Dieva mīlestību – tas ir vienīgais ceļš, kas ved uz laimi un brīvību.
Kungs, mēs Tevi lūdzam, dod mums priesterus,
kuri kā Labais Gans atved atpakaļ pazudušās avis; priesterus, kuri atdod savas dzīves par grēcinieku atgriešanos; priesterus, kuri palīdz pakritušiem piecelties; priesterus, kuri atrod vārdus, lai stiprinātu slimo dvēseles; priesterus, kuri apgaismo prātus un sirdis; svētus, pazemīgus un līdzjūtīgus priesterus, kuru klātbūtne mums liecina par Kristus žēlsirdību. Āmen. 
| 
