- Māsa Prema, jūs atbildat par reliģisko kongregāciju, kas visā pasaulē rūpējas par nabadzīgajiem un slimniekiem. Kāpēc, jūsuprāt, Dievs pieļauj ciešanas? Ciešanas nevar būt sods. Un tomēr Dievs tās pieļauj. Mēs varam izmantot ciešanas, lai tuvinātos Viņam un lūgtu žēlastību spēju panest un spēju rīkoties ar šīm ciešanām. Ciešanas bieži vien ir mūsu lēmumu sekas. Taču tās ir sekas arī trauslai, laicīgai dabai. Bez šaubām, ciešanas var izraisīt arī lietas, kas ir ārpus mums. Tās ir dabas katastrofas, kā piemēram, zemestrīce Haiti, vai plūdi Pakistānā. Taču esmu pārliecināta, ka Dievs ciešanas pieļauj tāpēc, ka Viņš mūs var pārveidot par labākiem un pilnīgākiem vīriešiem un sievietēm. Tādējādi varēsim saprast, ka šī pasaule un šī dzīve nav galvenais mērķis, bet, ka pastāv kaut kas vairāk: dvēseles dzīve, kas tiek šķīstīta, ja ciešanas patiešām spējam pieņemt.
- Māte Terēze mēdza izšķirt fiziskās un garīgās ciešanas. Kāda ir saskare ar šīm ciešanām jūsu šodienas darbā? Vislielākās ciešanas ir garīgās. Tās ir dvēseles ciešanas. Šeit, Kalkutā, varam redzēt, ka ir daudz vieglāk veikt fizisko kalpošanu – mazgāt mirstošos, sniegt medicīnisko palīdzību slimniekiem un dot pajumti bezpajumtniekiem. Savukārt, garīgā kalpošana prasa daudz lielāku ieguldījumu. Uz dvēseles ciešanām varam reaģēt galvenokārt ar lūgšanu. Ir svarīgi, lai dievišķā žēlsirdība skar cilvēkus, kas cieš garīgi. Ir svarīgi arī, lai mēs par to lūgtos – ik dienas kādu stundu uzkavētos lūgšanā Euharistijas priekšā. Mūsu darbā tas ir ļoti būtiski, jo runa nav par sociālo, bet gan par misionāro darbu.
- Ko jums nozīmē misija? Vai mātei Terēzei tā bija „pievēršana” katoļticībai? Māte Terēze vēlējās, lai visi pazītu un mīlētu Jēzu. Viņa bija pārliecināta, ka ikviena dvēsele vēlas pestīšanu Jēzū, neatkarīgi no tā, vai to apzinās, vai ne. Taču atgriešanās ir un paliek Dieva darbs. Tas nav mūsu uzdevums. Tikai Dievs ir tas, kurš var atgriezt dvēseli. Māte Terēze savu dzīvi uztvēra kā uzdevumu mīlēt Dievu un izplatīt Viņa mīlestību uz cilvēkiem, kas atrodas visapkārt. Tas bija viņas vienīgais mērķis. Viņa centās darīt tikai to, ko viņasprāt, vēlējās Dievs. Māte Terēze uzskatīja, ka Dievs viņu ir aicinājis, lai veiktu autentisku beznosacījumu kalpošanu cilvēkam, lai veltītu absolūtu uzmanību tiem, kas cieš. Viņa vienmēr bija klātesoša un atvērta pret to cilvēku, pie kura konkrētā brīdī uzkavējās. Viņu nekad neinteresēja varenas lietas, viņa neraizējās par pašreklāmu, vai kaut ko tamlīdzīgu. Pirmajā vietā viņai bija tieša tikšanās ar cilvēku. Tā, bez šaubām, ir sirds gudrības izpausme.
- Vai varat pastāstīt, kā māte Terēze dzīvoja un darbojās savā vidē? Kāds mātes Terēzes tēls visvairāk ir iezīmējies jūsu atmiņā? Var teikt, ka viņas mērķis bija izstarot savu pieredzi par Jēzu cilvēkiem visapkārt. Tas ir viņas atstātais mantojums. Ar savu dzīvi, darbu, personisko valdzinājumu, viņa tuvināja cilvēkus Dievam. Viņa nesludināja ar vārdiem, bet liecināja ar savu dzīvi. Vēl šodien daudzi man stāsta par savu pirmo tikšanos ar māti Terēzi. Viņi viņu satika varbūt tikai kādas piecas minūtes uz mūsu mājas terases. Taču tas vienreizējais brīdis ir izmainījis viņu dzīvi uz visiem laikiem. Bieži vien pietika ar kādu frāzi, vai labu vārdu. Daudzi no šiem cilvēkiem ir hinduisti. Viņi nav pārgājuši kristietībā pēc tikšanās ar māti Terēzi. Taču viņi ir sākuši raudzīties uz savu dzīvi un darbu ar citām acīm, un kļuvuši citi cilvēki, kas dzīvo citādu dzīvesveidu – saskaņā ar mīlestību un žēlsirdību. Piemēri ir daudzi.
- Apritot 100 gadiem kopš mātes Terēzes dzimšanas, kādi, jūsuprāt, ir kongregācijas vislielākie izaicinājumi nākotnē? Daudziem šķiet, ka Žēlsirdības misionāres ir liela organizācija, taču mēs nenospraužam mērķus uz nākamajiem, teiksim, 10 gadiem. Cenšamies palikt atvērtas pret to, ko no mums prasa Dievs. Tikai Jēzus man var teikt, kāds ir nākamais solis. Tātad, saskaņā ar mātes Terēzes garu, tas, kurš pieņem lēmumus, ir Dievs.
- Vai māte Terēze ir atstājusi kādus norādījumus kongregācijas turpmākai darbībai? Kādreiz viņai kāds pajautāja, kas notiks, ja viņas pašas vairs nebūs. Viņas atbilde bija ļoti īsa: „Ļaujiet man vispirms nomirt!” Viņa nekad nav devusi norādījumus attiecībā uz nākotnes plāniem. Viņas nemitīgs ieteikums bija kļūt aizvien svētākām. Šodien kongregācijas vadībā esam vesela māsu grupa. Līdz ar mani šo uzdevumu veic citas trīs māsas. Es esmu kongregācijas ģenerālpriekšniece. Šo pienākumu izpildē varu daudz mācīties no mūsu dibinātājas. Viņas laikā lēmumu pieņemšanas process noritēja divās fāzēs: vispirms bija jāapzinās visas iespējamās sekas, tad notika izvēle.
- Kā jūs stāsieties pretim jaunā gadu tūkstoša izaicinājumiem? Māte Terēze lielu uzmanību pievērsa Jēzus uzklausīšanai. Viņa vienmēr bija atvērta pret jaunajiem izaicinājumiem un sabiedrības problēmām. Astoņdesmitajos gados viens no šiem izaicinājumiem bija AIDS. Ņujorkā viņa atvēra māju šīs slimības upuriem. Viņas uzmanības centrā bija mirstošo aprūpe. Toreiz vēl nepastāvēja medicīnas līdzekļi, kas palīdzēt kontrolēt HIV vīrusa attīstību. Māte Terēze ar vienu ausi klausījās Jēzu, bet ar otru – pasaules problēmas. Arī mums ir jāuzklausa Jēzus un jābūt dāsnām pret cilvēkiem. Šai ziņā vēlamies atdarināt mūsu dibinātāju.
- Kāda ir formācija, kas māsām palīdzēs veikt šo uzdevumu? Jau no pašiem sākumiem novicēm ir iespēja strādāt ar nabadzīgajiem, kas mīt graustos. Viņas gūst pieredzi slimnieku kopšanā, taču pastāv arī teoloģijas, Baznīcas vēstures un Svēto Rakstu studijas.
- Kad, jūsuprāt, māte Terēze tiks pasludināta par svētu? Visi runā par kanonizācijas procesa paātrināšanu sakarā ar viņas dzimšanas dienu. Taču es nedomāju, ka tas būtu tik svarīgi. Visi jau tāpat zina, ka viņa ir svēta. Šeit, Kalkutā, un daudzviet citur, par to nešaubās ne kristieši, ne hinduisti. Cilvēki gaida brīnumu, bet māte Terēze taču pati bija brīnums pasaulei un visai cilvēcei! Radiovaticana.org | 
