Ko nozīmē pestīšana Lai varētu atbildēt uz šo jautājumu, vispirms jāpaskaidro – ko nozīmē pestīšana. Jūs runājat par godīgu cilvēku, tātad par tādu, kas uzticīgi pilda savus pienākumus, ir taisnīgs un laipns pret tuvākajiem, cenšas pamanīt citu cilvēku vajadzības, nemelo, nedod kukuļus, nav dzērājs un netikls. Tādam cilvēkam negadās ne vārdos, ne darbos nostāties pret tikko ieņemtu dzīvību, viņš ir gatavs drīzāk pieņemt nabadzību un vajāšanas, nekā atteikties no tā, kas pareizs. Ja kāds tā dara, tad es no sirds viņu ar to apsveicu un novēlu – lai kļūst arvien godīgāks. Godīgums šādam cilvēkam dos daudz iekšējā prieka jau šajā dzīvē. Labums, pat ja tas prasa kaut ko no cilvēka un pat ja tā dēļ reizēm ir jācieš, sniedz cilvēkiem neparastu balvu. Kas to ir piedzīvojis, tas nevar nebrīnīties par cilvēkiem, kas nodod labumu kādu citu ieguvumu dēļ. Taču visi ieguvumi, salīdzinājumā ar šo balvu, kas saistīta ar labā darīšanu, ir tikai šķietami! Varbūt tomēr godīgums cilvēkam patiešām nodrošina mūžīgo dzīvi? Šāds pieņēmums man šķiet pilnīgā nesaskaņā ar mūsu ikdienišķo morāles pieredzi. Proti, godīgas dzīves pieredze atklāj brīnumainu godīguma paradoksu: jo vairāk daru labu, jo vairāk spēju valdīt pār savām iekārēm, skaidrāk pamanu sava godīguma trūkumus un kroplības. Protams, ir cilvēki, kas ir ļoti apmierināti ar savu godīgumu, sevi uzskatot par nevainojamiem. Taču tādā godīgumā mēs izjūtam kaut ko nepatiesu, tur trūkst zināšanas par saviem trūkumiem vai arī trūkumi tiek saskatīti tikai mazsvarīgos sīkumos – šādu godīgumu parasti saucam par farizejiskumu. Pestīšana – Dieva dāvana Diemžēl cilvēkam nav iespējams nebūt grēcīgam, to nevar sasniegt pat ar vislielāko morālo piepūli. Turklāt, morālā piepūle, padarot cilvēku nedaudz labāku un dodot viņam daudz iekšējā prieka un apmierinājuma, nes sev līdzi divas dziļas sāpes. Šīs sāpes ir veselīgas, bagātinošas, bet tomēr – sāpes, kas patiesi ir dziļas. Pirmkārt, kāda īstenota labuma dēļ no mūsu acīm nokrīt daļa miglas, bet patiesība par sevi pašu, kādu šādā veidā iegūstam, nav tā patīkamākā. Cilvēks sāk just vajadzību atbrīvoties no ļaunā un atsvabināt sevī visus labos spēkus, kas saņemti no Radītāja, bet kas lielā mērā mūsos ir it kā paralizēti. Šeit mēs uzduramies mūsu morālo iespēju nepārvaramai robežai: labā darīšanā cilvēks reizēm var būt varonīgs, tomēr neviens no mums – pat ja ļoti dzīvi izjūt tādu vajadzību, nav spējīgs būt bezgalīgi labs. Tas ir otrās sāpes iemesls. Cilvēks, kurš ir sagaršojis labumu, kādu brīdi sāk vēlēties šī labuma tīru, neskartu garšu, gribot piepildīt savu vēlmi it kā tieši no paša avota. Taču, kamēr manī būs jel kāda ļauna tumsa, to izdarīt nebūs iespējams. Turklāt, cilvēks pats saviem spēkiem nevar kļūt bezgrēcīgs. Gandarījums, kas nāk no labā īstenošanas, kaut gan tik cēls, vienmēr ir it kā saduļķots, atvērts kaut kam lielākam, kas pārsniedz mūsu iespējas. Teikšu atklāti: es neprotu stāstīt par pestīšanu cilvēkiem, kuri neapzinās, ka ir grēcinieki, kuros nemīt ilgas kļūt labākiem, kuri nepamana to tumsu, kuru katrs no mums nēsā sevī. Bet, ja kāds šo patiesību par sevi apzinās, tad viņš arī vienlaikus zina, ka pestīšana (pilnīga savas identitātes sasniegšana un pilnīga garīga atbrīvošana) nav sasniedzama cilvēciskiem spēkiem. Nav nekādu proporciju starp mūsu godīgumu un pestīšanu. Pestīšana var būt tikai un vienīgi kā Dieva dāvana. Pestīšanu nevaram nopelnīt Kristieši tic, ka Dievs patiešām cilvēkiem dod pestīšanas dāvanu. Mēs ticam, ka Jēzū Kristū šī dāvana būs pat kaut kas bezgalīgi vairāk nekā pilnīga atbrīvošana no grēka: laiku beigās mēs kļūsim ne tikai pilnīgi bezgrēcīgi, bet kā Dieva dabas līdzdalībnieki, kā Dieva dēli, skatīsim Dievu vaigu vaigā! Tātad kristīgā ticība sludina no cilvēciskā viedokļa neticamus apsolījumus. Šie apsolījumi sāk īstenoties tad, kad cilvēks cenšas mīlēt Kristu iespējami labāk kā vien māk, pildīt Viņa baušļus un stiprināties ar Viņa Miesu. Kā Jūs redzat, kristīgās ticības gaismā vai nu sasniegsim pestīšanu Jēzū Kristū un caur Kristu, vai nu vispār to nesasniegsim. Nav pestīšanas ārpus Kristus, jo pestīšana nav balva par mūsu labajiem darbiem. Tā ir atbrīvošana no jebkādas garīgās paralīzes un ir svētdarīšanas dāvana, kas pārsniedz cilvēku spējas. Pestīšana ir balva par mūsu labajiem darbiem tikai tādā nozīmē, ka šos darbus pildām Kristus pestījošā spēka ietvaros (tas nozīmē – esot svētdarošās žēlastības stāvoklī). Vai es nopietni domāju par savu pestīšanu? Lūdzu, vērsiet savu uzmanību uz to, ka Evaņģēlijā kādā vietā ir teikts par nespēju būt pestītam bez reālas vienotības ar Kristu: „Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts, bet kas neticēs, tas tiks pazudināts.” (Mk 16,16) Citā vietā Evaņģēlijā ir teikts, ka tiksim tiesāti pēc mūsu darbiem un atkarībā no tā ieiesim mūžīgā godībā vai tiksim atmesti (Mt 25). Nav pretrunu starp šiem abiem Svēto Rakstu fragmentiem. Cilvēcisks godīgums nevar pats par sevi mums pietuvināt pestīšanu, mēs to varam saņemt tikai no Kristus. Bet vienlaikus netiks pestīti cilvēki, kuri dara ļaunu. Tikai godīgs cilvēks var būt pestīts, ja viņš savu godīgumu un pats sevi atvērs Kristus spēkam, tas nozīmē – viņa labos darbus aptvers žēlastības pārveidojošais spēks. Ticības gaismā ir neapšaubāmi, ka pestīšanas un cilvēka svētdarīšanas darbu Kristus īsteno Baznīcā: tajā tiek sludināts Dieva vārds, sakramentos mēs saņemam reālu pieeju pie Kristus – Pestītāja un Euharistijā savukārt mēs varam visciešāk vienoties ar Kristu. Viņš pats liek mums aicināt uz Baznīcu visas tautas, sludināt tām Evaņģēliju un tās kristīt, īsi sakot – aicināt tās pestīšanas ceļā. Tātad, ja es nopietni domāju par savu pestīšanu, tad man nav vienalga, vai es ticu uz Jēzu Kristu, vai nē, vai esmu Baznīcā, vai ārpus tās. Tikai tiem, kas tic uz Jēzu Kristu un cenšas pildīt Viņa gribu, var sludināt priecīgo vēsti: „Priecājieties, ka jūsu vārdi ierakstīti debesīs!”(Lk 10,20) Vai nav iespējama pestīšana ārpus Baznīcas? Par šo tēmu nevajag pārāk daudz filozofēt. Iespējams, ka ar Baznīcas robežām ir līdzīgi kā ar dzīvinošas oāzes robežām: oāze nav norobežota no tuksneša, tā vienkārši pārstāj pastāvēt tur, kur nav dzīvības. Šajā perspektīvā Baznīca pastāvētu visur tur, kur pestījošais Kristus spēks pārveido cilvēkus, ja arī viņi paši par to nezinātu, bet Baznīcas robežu noteiktu tikai grēks – dievišķās dzīves trūkums. Bībelē ir fragmenti, kas pieļauj šādu skatījumu. Piemēram, Atklāsmes grāmatā ir rakstīts, ka Dieva pilsētas vārti būs mūžīgi atvērti, bet tajā pašā laikā: „Un nekas aptraipīts tanī neieies: ne negantības darītājs, ne melis, bet tikai tie, kas ierakstīti Jēra dzīvības grāmatā.” (Atkl 21,27) Toties apustulis Pāvils māca, ka Kristus „ir visu cilvēku, bet sevišķi ticīgo Pestītājs,” (1Tim 4,10). Pievērsīsim uzmanību vārdiem ”visu” un ”sevišķi”. Principu „ārpus Baznīcas nav pestīšanas” noteikti nedrīkst skaidrot tādā veidā, ka tas cilvēkam vairs neko nenozīmētu. Tātad mēs nedrīkstam pazaudēt ticības patiesību, ka pestīšanu cilvēks var saņemt tikai un vienīgi no Kristus. Nedrīkstam aizmirst par mūsu sūtību visām tautām: visi cilvēki ir aicināti ticībai Kristum un priekam par Viņa dāvanām, bet mūs, ticīgos, Kristus aicina Labās Vēsts tālāknodošanai. Jautājumu par to cilvēku pestīšanu, kas netic Kristum, atstāsim Dieva ziņā: Viņš noteikti ir taisnīgs un žēlsirdīgs, bet Kristus žēlastība noslēpumaini sniedzas arī ārpus redzamām Baznīcas robežām. Taču, kā to trāpīgi ir pamanījis mācītājs Bonhofers: „Jautājums par pestīšanu ārpus Baznīcas ticībai pamatā ir neizdibināms, un tāpēc tas nevar būt par daļu no doktrīnas. Pestīšana ir atpazīstama pēc Apsolījuma, bet Apsolījumu saņēma tīra Evaņģēlija sludināšana.” Jūs savā vēstulē pieminat garīgā rasisma draudus kristietībā – šādi draudi pastāv, bet pietiek nedaudz palasīt evaņģēlijus, lai cilvēkam pārietu vēlme dalīt cilvēkus labajos un ļaunajos. Ir rakstīts: „Netiesājiet, lai jūs netiktu tiesāti!” (Mt 7,1) Mēs zinām arī to, ka nepietiek būt Baznīcā, lai kļūtu pestīts, jo katrs no mums (baisi par to pat iedomāties) var izniekot savu dzīvi. Lūkas evaņģēlijā ir šādi vārdi: „Bet šis kalps, kas zinādams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies un nepildīs viņa prātu, saņems daudz sitienu. Bet kas nezinādams dara to, kas sodāms, tas saņems maz sitienu. Bet no katra, kam daudz dots, daudz arī prasīs; un kam daudz uzticēts, no tā daudz atprasīs.” (Lk12,47-48) Un otra piebilde, man šķiet, ka pastāv viena situācija, kurā es drīkstu savam tuvākajam pateikt: „Padomā par savu pestīšanu, jo ārpus Baznīcas to neatradīsi.” Tas var notikt, ja kāds kādu zemisku iemeslu dēļ pamet Baznīcu vai to šķeļ, vai arī baidās tai pievienoties. Pēdējais koncils Konstitūcijā par Baznīcu (nr. 14) saka: „Nevarētu būt pestīti tie cilvēki, kas zina, ka Baznīca tika Dieva dibināta caur Jēzus Kristus starpniecību kā nepieciešama, bet neskatoties uz to, negribētu vai nu tai pievienoties vai arī tajā pastāvēt.” Laikraksts "Nāc"
Foto: Cudaboze.pl |
