– tie ir jautājumi, kurus uzdeva un uz kuriem sniedza atbildi Francisks vispārējās audiences laikā. 10. aprīļa priekšpusdienā Svētā Pētera laukums atkal bija ļaužu pilns. Svētais tēvs mudināja klātesošos būt par cerības redzamo zīmi un atklāt pasaulei, ka ticība ir patiesa prieka un īstas brīvības avots. Katehēzes mācībā viņš skaidroja, ko nozīmē būt kristietim. Vai tas nozīmē tikai ievērot baušļus? Tas ir kaut kas daudz vairāk.
Skaidrojot šo Svēto Rakstu fragmentu, pāvests norādīja, ka tajā tiek runāts par kaut ko pavisam jaunu un līdz šim nebijušu, proti, mēs tiekam atbrīvoti no grēka verdzības un kļūstam par Dieva bērniem. Mēs piedzimstam jaunai dzīvei. Taču kad tas ar mums notiek? – jautāja Francisks. Tas notiek Kristības sakramentā. Senatnē tas tika piešķirts, katehumenam iegremdējoties ūdenī. Bīskaps vai priesteris trīs reizes lēja uz galvas ūdeni un sacīja: Es tevi kristīju Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Izkāpis no ūdens vannas, jaunkristītais ieģērbās jaunās – baltās drēbēs. Caur „iegremdēšanos” Kristus nāvē un augšāmcelšanā, viņš piedzima jaunai dzīvei. Viņš kļuva Dieva bērns. Pāvests piebilda, ka šo Dieva bērna dzīvi mēs saņemam caur Svēto Garu. Tā ir vislielākā dāvana. Dievs izturas pret mums kā pret bērniem. Viņš mūs saprot, piedod mums, apskauj mūs un mīl mūs arī tad, kad kļūdāmies. Jau Vecajā Derībā pravietis Isaja apgalvoja, ka pat ja māte aizmirstu savu dēlu, Dievs mūs nekad neaizmirst.
Katehēzes turpinājumā Francisks atgādināja, ka šo bērna saikni ar Dievu nevajadzētu kā kādu dārgumu glabāt apslēptu. To vajag attīstīt un dzīvināt katru dienu, klausoties Dieva Vārdu, lūdzoties, saņemot sakramentus, īpaši Gandarīšanas un Euharistijas sakramentu, kā arī veicot žēlsirdības darbus. Mēs varam dzīvot kā Dieva bērni – viņš uzsvēra. Tas atbilst mūsu personas cieņai. Tas nozīmē, ka esam aicināti ik dienas ļaut, lai Kristus mūs pārveido un dara sev līdzīgus. Tas nozīmē sekot Viņam pat tad, ja redzam savus trūkumus un vājumus. Pāvests norādīja, ka mūs vienmēr apdraud kārdinājums nolikt Dievu pie malas un sevi nostādīt visa centrā. Grēks mūs ievaino. Tāpēc svarīgi, lai mēs uzdrošinātos ticēt un nepadotos izplatītajiem uzskatiem par to, ka Dievam nav nozīmes vai ka Viņš man nav svarīgs. Tieši pretēji – mūsu dzīve atjaunosies tikai tad, ja dzīvosim kā Dieva bērni, nekritīsim mazdūšībā, piedzīvojot kritienus, un jutīsimies Viņa mīlēti. Tikai tad mūsu dzīvi piepildīs miers un prieks, jo Dievs ir mūsu spēks un mūsu cerība!
Svētais tēvs aicināja visus kristiešus būt par šīs cerības redzamo zīmi pasaulē. Augšāmcēlies Kristus ir mūsu cerība. Viņš nekad mūs nepieviļ! Mēs savā dzīvē bieži piedzīvojam dažādas vilšanās. Nereti izplēn mūsu cerības un gaidītās ilgas nepiepildās. Taču kristīgā cerība ir stipra un droša, jo tā ir atvērta mūžībai un ir balstīta uz Dievu, kurš vienmēr paliek uzticīgs. Pāvests atgādināja, ka būt kristiešiem nenozīmē tikai ievērot baušļus. Būt kristiešiem nozīmē pieņemt Kristus domāšanas veidu, rīkoties kā rīkojās Viņš un mīlēt tāpat kā mīl Viņš. Tas nozīmē ļaut Viņam valdīt pār mūsu dzīvi un to pārveidot, atbrīvot no ļaunuma un grēka tumsas.
Atšķirībā no citām reizēm, šodienas vispārējās audiences laikā Francisks runāja ne tikai itāļu, bet arī spāņu valodā, kas izraisīja lielas ovācijas spāniski runājošo svētceļnieku vidū. Viņš īpaši sveica klātesošos Buenosairesas futbola kluba San Lorenzo de Almagro locekļus. Šo klubu 1908. gadā nodibināja priesteris Lorenso Masa. Viņa mērķis bija pasargāt jauniešus no klaiņošanas pa ielām un ar sporta palīdzību viņus izglītot. Pāvests ir ilggadējs šī kluba līdzjutējs. Radiovaticana.org
Foto: News.va | 
