Priestera komentārs (17.12.2017) Bija Dieva sūtīts cilvēks, vārdā Jānis. Jāņa Kristītāja misija bija liecināt par Gaismu, atklāt cilvēkiem Labo Vēsti par Pestītāja nākšanu. Viņam sludinot, Kristus sāka “iemiesoties” klausītāju sirdīs. Arī mūsdienās, kad tuvojas Kristus Dzimšanas svētki, kuriem visi gatavojamies un kuri pirmkārt ir Dieva cilvēktapšanas, iemiesošanās svētki, mums jāapzinās, ka tie vispirms ir tādas iemiesošanās svētki, kurai jāturpinās mūsu sirdī, jo nebūtu labi, ja Kristus paliktu guļam silītē kā tāda skaista un jauka Ziemassvētku dekorācija. |
Kristietis ir evaņģelizācijas un liecības cilvēks, jo jau savā būtībā, jau sākot no Kristības un Iestiprināšanas sakramenta saņemšanas brīža, viņš kļūst par Jēzus mācekli – misionāru (sal. Mt 28, 19; Francisks, Evangelii gaudium, 120). Tas nozīmē, ka mūsu, kristiešu, identitāte pamatojas Jēzū Kristū, kurš nemitīgi evaņģelizē un sludina – mūsos un ar mūsu starpniecību. Evaņģelizācija nav kāds pielikums vai piedeva mierīgai un remdenai kristieša dzīvei, jo Kristības un Iestiprināšanas sakramenta spēkā mēs saņemam misiju 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā, 12 mēnešus gadā un visu savu dzīvi liecināt par Jēzu Kristu, kurš ir miris un augšāmcēlies! Mēs nevaram atļauties teikt – tagad es mierīgi dzīvošu un tad, kaut kad, kādā konkrētā dienā vai datumā es evaņģelizēšu. Nē! Visa mana dzīve ir nemitīga evaņģelizācija.
Šajās dienās “Dzintaru” rekolekciju mājās notiek īpašas rekolekcijas klusumā, gavējot ar maizi un ūdeni un sekojot Lectio divina lūgšanu principam. Šo rekolekciju mērķis ir nevis palikt pašiem sevī, ieslēgties savā pasaulē, baudot savu noslēgto un ekskluzīvo garīgumu, bet gan, saņemot dievišķo spēku no augšienes, drosmīgi doties pie cilvēkiem, lai nestu viņiem pestīšanas labo vēsti. Bieži vien cilvēki baidās no evaņģelizācijas, misijas un liecības, domājot, ka tā ir kāda propaganda vai uzbāzīga sludināšana ielās, kā mēs to redzam darām kādas sektas vai arī dažādus preču izplatītājus. Nē! Vispirms evaņģelizācija nekad nevar tikt atrauta no kopienas, no Baznīcas. Es evaņģelizēju ar to, ka esmu aktīvs un “dzīvs” katoliskās Baznīcas loceklis, jo dzīves piemērs un liecība uzrunā vairāk nekā vārdi vai sludināšana. Pāvests Francisks uzsver: “ .. mums jābūt Dieva raugam cilvēces vidū.” (Evangelii gaudium, 114) Vispirms pati kopiena – Baznīca – evaņģelizē. Un es esmu šīs dzīvās kopienas – Baznīcas – dzīvs loceklis, kurš ar savu dzīvi un darbību iekļaujas šajā grandiozajā evaņģelizācijas “projektā”.
Aplūkosim Jāņa Kristītāja piemēru. Viņš bija tik dziļi pārņemts ar Dievu, ar “Dieva lietām”, ka apkārtējie ievēroja, ka viņš nav parasts cilvēks.
Ievēroja, ka Jānī ir kaut kas īpašs. Uzreiz viņi neatpazina, kas viņš ir, tādēļ sūtīja pajautāt: “Kas tu esi? Vai tu gadījumā neesi Kristus?” Arī mūsu dzīvei ir jābūt tik ļoti Jēzus un Evaņģēlija pārņemtai un piesātinātai, lai apkārtesošie cilvēki mums neviļus sāktu uzdot jautājumus – kas tevī ir tāds īpašs? Kādēļ tu tik bieži smaidi, esi tik labestīgs, izpalīdzīgs un laipns? Kas tev dod spēku tik varonīgi panest visas grūtības un pārestības? Lūk! Tad sāksies patiesa evaņģelizācija, jo mūsu personiskās un ciešās attiecības ar Dievu kādu būs aizrāvušas un iedvesmojušas. Pāvests Pāvils VI savā dokumentā Evangelii nuntiandi jau 1975. gadā uzsvēra, ka “Baznīcai ir jāpilda savs uzdevums – būt par Jēzus Kristus Labās Vēsts sludinātāju, pamatojoties uz divām būtiskām pavēlēm: “Ietērpieties jaunā cilvēkā!” (sal. Ef 4, 24; 2, 15; Kol 3, 10; Gal 3, 27; Rom 13, 14; 2 Kor 5, 17) – un: “Izlīgstiet ar Dievu!” (2 Kor 5, 20)” (Pāvils VI, Evangelii nuntiandi, 2)
Jānis Kristītājs pazemīgi paliek ēnā. Viņš pats iet mazumā, lai Kristus varētu augt. Kā ir ar mani? Vai es šajā Adventa laikā, kad sabiedrība “pēkšņi” kļūst kristīgāka, sāk interesēties par garīgiem jautājumiem un savā veidā “pamostas no ikdienas materiālisma”, esmu gatavs dot savu kristīgās dzīves liecību kopībā ar Baznīcu? Nebīsimies un drosmīgi dosimies uz priekšu. Latvijai un Baznīcai Latvijā ir nepieciešami drosmīgi Evaņģēlija liecinieki. Kurš tad cits ies, ja ne es? Varam kopā ar pravieti Isaju teikt: “Kunga Dieva Gars ir pār mani, jo Kungs ir mani svaidījis. Viņš mani ir sūtījis sludināt prieka vēsti lēnprātīgajiem, dziedināt satriektās sirdis, sludināt atlaišanu gūstekņiem un brīvību cietumniekiem – pasludināt Kunga žēlastības gadu.”
Jā, tuvojas Latvijas simtgades jubilejas gads. Bet varbūt vēsturē šis gads ieies ar ziņu, ka tieši šajā gadā katoliskā Baznīca Latvijā pamodās no “garīgā miega” un sāka aktīvi evaņģelizēt un liecināt par Dieva bezgalīgo mīlestību un žēlsirdību? Iesaistīsimies! Mieramtuvu.lv |
