Jānis Purvinskis dzimis 1934. gada 19. novembrī, Ilūkstē. Bīskaps Purvinskis ir absolvējis Rīgas Garīgo semināru. Pastorālo darbību viņš sāka kā vikārs Daugavpilī. Vēlāk strādāja par prāvestu Daugavpilī, Krāslavlā, Indrā. Pēc Žitomiras katoļu kopienas lūguma un vienojoties ar kardinālu Julijanu Vaivodu, 1977. gada 2. augustā viņš tika iecelts par vikāru Žitomiras Sv. Sofijas katedrālē. 1981. gadā J.Purvinskis tika iecelts par Ukrainas un Moldovas episkopālo vikāru. 1983. gadā viņš saņēma pāvesta kapelāna goda titulu. 1991. gada 16. janvārī pāvests Jānis Pāvils II Jāni iecēla par atjaunotās Žitomiras diecēzes bīskapu. Bīskapa ordinācija notika 1991. gada 4. martā Žitomirā Sv. Sofijas katedrālē. 2011. gada 15. jūnijā pāvests Benedikts XVI pieņēma Ukrainas Romas katoļu Baznīcas Kijevas-Žitomiras diecēzes ordināra bīskapa Jāņa Purvinska atkāpšanos, aizejot pensijā. 4. martā bīskaps atzīmēja 30. bīskapa ordinācijas gadadienu. 1. aprīlī, Lielajā ceturtdienā, bīskaps tika hospitalizēts ar aizdomām par inficēšanos ar Covid-19. Mūžīgo mieru dod viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam! * * * Pieminot bīskapu, publicējam toreizējā Kijevas – Žitomiras bīskapa Jāņa Purvinska 2009. gadā žurnālam „Katoļu Dzeive” sniegto interviju. Bīskapam ir jābūt kā tēvam. Kijevas – Žitomiras diecēzi Ukrainā jau 18 gadus vada bīskaps Jānis Purvinskis no Latvijas. Misijā ārpus dzimtenes pavadīti tik daudz gadi, ka zaudēta Latvijas pilsonība. Tomēr katru vasaru viņa ekselence atvaļinājuma laikā dodas uz Latviju, kur visbiežāk viņu var sastapt Ilūkstes baznīcā. Tieši tur Katoļu Dzeive ar bīskapu satikās un aprunājās par darbu Ukrainā, atmiņām no Daugavpils draudzēs pavadītajiem gadiem un priestera darba aicinājumu. Cik sen jūs kalpojat Ukrainā? Ukrainā esmu kopš 1977. gada, kad viņa ekselence toreiz bīskaps Julians Vaivods, atbildot uz Ukrainas priesteru lūgumu, mani nozīmēja uz turieni. Priekšlikumu saņēmu maijā, tā bija desmitā diena pēc tam, kad bīskaps Julians Vaivods mani bija nozīmējis par Indras prāvestu un Krāslavas vikāru un es biju pārcēlies no Daugavpils uz Krāslavu. Ieradās delegācija un lūdza, lai braucu uz Ukrainu. Es atbildēju, ka nevaru tā braukt. Ja bīskaps atļaus, tad braukšu. Viņi aizbrauca pie bīskapa Juliana Vaivoda. Kad viņš uzzināja, ko Ukrainas delegācija lūdz, esot noteicis: „Jēzus, Marija, arī Purvinski jau ņem no manis!” Tomēr bijis ar mieru laist, ja valdība tam piekritīs. Viss vilkās no 10. maija līdz 30. jūlijam, kamēr dabūju atļauju un 1977. gadā 1. augustā aizbraucu. Pirmo reizi tad satikos ar prāvestu Staņislavu Ščitu. Viņš mani pieņēma, aizgājām pie pilnvarotā, pirmo Svēto Misi man atļāva noturēt 2. oktobrī. Atlika tikai dabūt dzīvokli, jo viņa ekselence pieprasīja, lai priestera dzīvoklis būtu tuvu baznīcai. 26. augustā es jau pilnībā pārcēlos uz turieni. Un nu jau tur strādāju 32 gadus. Līdz 1984. gadam kopā ar prāvestu Staņislavu Ščitu, bet pēc tam paliku viens. 1991. gadā nāca pāvesta bulla, ka esmu nozīmēts par bīskapu. Tā no 1991. gada 16. janvāra es esmu Žitomiras bīskaps, bet no 1998. gada Kijevas – Žitomiras bīskaps. Šie gadi ir pagājuši ļoti ātri. Sākumā, protams, bija grūtības. Kad pārņēmu diecēzi, tajā bija 13 draudzes un 5 priesteri. 1989. gadā tika izdots likums par ticības brīvību, un mēs centāmies cik vien var reģistrēt draudzes. Visvairāk draudžu bija un arī tagad ir Žitomiras apgabalā. Diecēzes teritorija sākumā bija milzīga. Diecēzē faktiski ietilpa visa Ziemeļaustrumukraina: Žitomiras, Kijevas, Čerkasu, Poltovas, Čerņovovas, Summu, Harkovas un Luganskas apgabals, līdz pat Krievijas robežai, teritorija līdz 2211 tūkstoši km un 19 miljoni iedzīvotāju. No tiem 350 000 katoļi, visvairāk pašā Kijevā – apmēram 100 000, Žitomirā 20 – 30 000, pārējie izkaisīti pa pilsētām un ciematiņiem. Mana darbība diecēzē sākās ar to, ka vajadzēja visu noorganizēt no pašiem pamatiem – iekārtot kūriju, dabūt priesterus. Atceros, viņa ekselence, vēlāk eminence bīskaps Frančesko Kolosono, pirmais pāvesta nuncijs Ukrainā mani konsekrēja par bīskapu un jautāja: „Ko jūs domājat tālāk darīt? Maz priesteru, maz draudžu. Draudzes mēs atvērsim, bet kā jūs domājat iegūt priesterus?” Es atbildēju: „Daļa nāks no Polijas, atvērsim savu semināru, mācīsim un pamazītiņām, es domāju, viss ies labi.” Pašlaik man ir 124 priesteri, 154 draudzes, 2 palīgbīskapi, Garīgais seminārs, Reliģisko zinātņu institūts Kijevā, 12 dažādi vīriešu ordeņi ar 89 mūkiem un 24 sieviešu ar 257 māsām. Garīgajā seminārā pašlaik ir 26 kleriķi. Tā tā dzīve uz priekšu iet. Kā tas notika, ka nepilnu 20 gadu laikā priesteru skaits tik ļoti palielinājās? Daļu es esmu pats iesvētījis – 42, savus izmācījām. Daļa nāca no Polijas. Daļa ir mūki, kas kalpo draudzēs. Vispār Polija ļoti daudz mums palīdzēja, sūtot savus priesterus, bet visvairāk mūkus. Ko jūs kā bīskaps darāt, lai Ukrainā rosinātu evaņģelizāciju? Redziet, bīskaps ir vadītājs, draudzes iekustina priesteri. Priesteru darbs ir ļoti svarīgs. Es domāju, ka visvairāk mums baznīcu iekustināja mūki un klostermāsas. Māsas strādā draudzēs kā katehētes un dara žēlsirdības darbu – apkopj slimos, vientuļos, kā arī organizē jaunatni palīgā. Es domāju, tas deva nozīmīgu impulsu attīstībai. Pateicoties viņu darbam jaunatne mums Baznīcā ir diezgan organizēta. Tāpat domāju, ļoti svarīgas šodienas Baznīcā ir kopienas. Mums ir Neokatehumināts, Marijas Leģions, Dzīvais Rožukronis, Lūgšanu apustulāts, Jēzus Sirds ģimenes. Sevišķi svarīga ir kalpošana ģimenēm – ģimeņu kopienas, Nazaretes ģimenes kopienas un Oāzes. Mēs cenšamies strādāt arī ar bērniem un jauniešiem. Baznīcai piederošās atpūtas vietās katru vasaru organizējam nometnes, kur māsu un kleriķu vadībā laiku pavada 3500 – 4000 bērni un jaunieši. Un tas viņus ļoti tur pie Baznīcas. Protams, tādas lielākās draudzēs rīkojam bērnu un jauniešu Sv. Mises. Es domāju, tas arī stimulē to draudžu attīstību. Lai kaut kā noturētu ģimenes, mēs rūpīgi sagatavojam laulībām. Trīs mēnešus viņiem ir katehēzes. Viņi nāk divas reizes nedēļā pie priestera. Katram pārim ir jāizklausa vismaz 20 katehēzes, pēc tam ar viņiem runā mūsu katoļu psihologs un arī ārsts ginekologs. Redzam, ka tam ir labi augļi – vismaz 95 % pēc tam arī iet baznīcā, piedalās jauniešu Sv. Misēs. Redzam arī, ka tik tiešām līdz šim nav daudz šķiršanos, vismaz mūsu katoļu vidū. Protams, ļoti svarīga ir literatūra. Cik vien varam, pie baznīcām organizējam bibliotēkas, grāmatu veikaliņus un aicinām ticīgos lasīt. Cenšamies izplatīt arī laikrakstus. Tagad domājam noorganizēt Radio Marija. Redzam, ka tad, ja cilvēki ir reliģiski izglītoti, vairāk saprot, viņu ticība ir stiprāka. Kāda bija baznīca laikā, kad kalpojāt Latvijā? Vai bija viegli kalpot? Mana pirmā darba vieta bija Daugavpils Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas baznīca. Primīcijas Sv.Misi man, protams, neatļāva noturēt Ilūkstē. Daugavpilī baznīca bija pilna, pilna. Atceros, priesteris Rudzītis mācības laikā teica: „Lai Tev vienmēr ir tik daudz cilvēku, cik šodien primīcijas Svētajā Misē.” Un tik tiešām vienmēr bija daudz, jo Daugavpilī vienmēr ir daudz cilvēku baznīcā, un visur citur, kur kā priesteris un bīskaps esmu kalpojis – arī bija daudz cilvēku. Daugavpilī toreiz kalpoju kopā ar Pāvilu Strišķo – cienījamu priesteri. Viņam bija 77 gadi, man – 27 gadi. Viņš bija ļoti dedzīgs, daudz redzējis pasauli. Strišķo tā smējās: „Nu, Jānīt, es izbraukāju visu Eiropu, bet kā tev būs, vai tu kaut ko redzēsi…” Un atceros, kad biju jau nozīmēts par bīskapu un pēc kāda laika vajadzēja braukt uz Romu, es izkāpu Sv. Pētera laukumā un teicu: „Prāvest Pāvil, skaties, es esmu jau Romā ticis!” Kas varēja zināt, ka tur būšu. Daugavpilī darba bija ļoti daudz tāpēc, ka draudzē bija vismaz 15 000 ticīgo. Mums bija trīs Sv. Mises – 9, 12 un vakarā 19. Bet ļoti daudz vajadzēja uzklausīt grēksūdzes. Daugavpilī bija Pedagoģiskais institūts, kur darbojās karojošo ateistu pulciņš. Viņi apmeklēja baznīcas, noklausījās visus mūsu sprediķus un vēlāk paši to komentēja. Vēlāk atņēma kapus – neļāva glabāt vecajos kapos, bet jaunajā kapsētā – kad apglabāja cilvēkus un uzstādīja krustus, tad viņi tos rāva ārā un teica, ka te būs bez konfesijām. Cilvēki cīnījās un izcīnīja, ka varējām uzstādīt gan krustus, gan mirušos apbedīt ar priesteri. 97% apbedīja katoļu priesteri. Vara sekoja līdzi arī tam, lai nebūtu katehizācijas, bet mēs pa klusiņām visu darījām, katru gadu 200 bērnus pielaidām pie Svētās Komūnijas Jaunavas Marijas draudzē, pilsētā kopā kādus 300 bērnus. Katehizēt taču nedrīkstēja? Nedrīkstēja. Bija tāds likums, ka tikai vecāki paši var mācīt, bet mēs varam tikai pārbaudīt. Tad kā jūs katehizējāt? Faktiski, katehizēja slēgto poļu skolu vecās skolotājas. Mēs tikai centāmies kaut kur dabūt katehismus. Mums tos sataisīja pagrīdē Viļņā – latviešu valodā īso katehismu, grāmatiņu latgaliski un poļu valodā katehismu. Paši uztaisījām katehismu krievu valodā un pa klusiņām izplatījām. Ukrainā mēs ar tēvu Krapānu izplatījām kādu miljonu katehismu. Toreiz mums to taisīja ļoti lēti. Protams, bija bail, ka atradīs. Varētu notiesāt, tomēr nevienu reizi nepieķēra. Dievs mūs glāba. Es domāju, vislielākais darbs, ko priesteri tajā laikā darīja, vismaz šeit Daugavpilī, bija grēksūdžu klausīšana – dekāns Vizulis un dekāns Madelāns arī ļoti cītīgi to darīja, mēs visi… Kas Daugavpilī tajā laikā bija tādas lielas autoritātes? Prāvests Striško bija liela autoritāte. Viņš bija strādājis līdz I Pasaules karam. Teica, ka toreiz pielaiduši pa 600 bērnu katru gadu – 300 meiteņu un 300 zēnu. Vai varat iedomāties!? Toreiz bija lielas ģimenes. Arī pirms II Pasaules kara priesteri bija labi strādājuši. Šeit taču kādreiz strādāja bīskaps Dubļinskis, tādi spēcīgi priesteri kā bīskaps Lupšs līdz 1918. gadam, Sasnovskis, Zundo, Ābeltiņš, Lavronovičs. Savā laikā jaunbūvē šeit vasaru bija pavadījis arī bīskaps Sloskāns. Novickis. Es domāju, šeit agrākos laikos bija ielikts labs pamats, tāpēc nav brīnums, ka uz tā pamata var vēlāk būvēt. Saprotiet, – ko mēs Ukrainā varētu būvēt, ja tur agrāk nebūtu ielikts labs pamats? Piemēram, Žitomiras diecēze bija ļoti spēcīga diecēze, no tās ir nākuši vairāki bīskapi un arī Pēterburgas semināra rektori. Kādā veidā var likt pamatus? Pamatu liek ar dedzīgu priesteru darbu, izpildot visu, ko Kanoniskās tiesības, pastorālteoloģija prasa. Ja priesteri to visu izpilda no sirds ar mīlestību, tad arī ieliek stipru pamatu. Viņi to dara ar savu stāju, dzīvesveidu, liecību, sprediķiem, spēcīgu katehēzi. Es nekad neaizmirsīšu, kā vēlākais monsinjors L.Kozlovskis, kas Garīgajā seminārā mums pasniedza pastorālteoloģiju, teica: „Neatlaidiet bērnu un jaunatnes katehēzi, sevišķi pie laulībām, labi sagatavojiet sprediķus, cenšaties klausīt grēksūdzi. Cenšaties būt mājās, rezidencē, nebraukājiet apkārt. Ja priesteris ir nozīmēts un viņu nevar atrast ticīgie, tad kas tā par draudzi.” Es domāju, tāda stāja, tāds darbs, kad priesteris pilnīgi atdevies dvēselēm, kuras Dievs caur bīskapu ir viņam uzticējis, noteikti nesīs augļus. Mēs Ukrainā uzskatām, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš jaunatnei, jo no tās nāks aicinājumi. Visi kristieši ir aicināti strādāt pie aicinājumu modināšanas. Jo – kā mums teica garīgais tēvs kādreiz seminārā, katram vīriešu kārtas jaunietim Dievs dod aicinājumu, bet ne katrs uz to atbild. Vajag, lai jaunieti uz to pamudina arī ticīgie no savas puses. Tas var būt priesteris, garīgais tēvs vai arī laicīgs cilvēks, kas pasaka: „Tu varētu būt labs priesteris.” Protams, vajag atbalstīt arī tādu jaunieti, kas ir iestājies seminārā, vajag viņam palīdzēt, jo viņš tikai vēl aug. Vajag uzmundrināt ar labu vārdu, atvaļinājumā ar viņu aprunāties. Kādreiz metropolīts Springovičs teica pirmā gada semināristiem: „Jūs esat zaļi āboli, kuriem ir jānogatavojas. Bet gatavoties vajag palīdzēt.” Protams, jauniešos var rasties krīze, jo ko viņi redz – cik Latvijas vai Ukrainas televīzijā ir raidījumu par ticību? Maz. Šodien cilvēki maz lasa arī grāmatas. Bet vajag lasīt. Lai garīgā ziņā pieaugtu, ir jālasa. Es domāju, šodien ir vēl viena problēma – nedomājiet, ka tas ir tikai Latvijā, tas ir visā pasaulē, – maz ir lūgšanas. Individuālas lūgšanas. Kopējās lūgšanas mēs lūdzamies, bet individuālai lūgšanai cilvēks velta maz laika. Agrāk, kad atbraucu uz Ukrainu, ministranti nāca pusstundu pirms dievkalpojuma un lūdzās. Cilvēki skaitīja rožukroni no rīta. Tagad tā nav. Kad nav lūgšanas gara, kad cilvēks nelūdzas, tad nevar saņemt arī Dieva žēlastības, lai saglabātu aicinājumu, ticību. Bet es domāju, ja lūgsimies par aicinājumiem, centīsimies aktīvi atbalstīt, stiprināt jauniešus, ja mēs bīskapi izturēsimies pret visiem kā tēvi, tad aicinājumi būs. Mēs bīskapi nedrīkstam būt kā tādi kā valdnieki vai pārvaldnieki. Mums ir jābūt tēvišķiem. Šodien visai jaunatnei, visiem jaunajiem priesteriem ir ļoti jūtīgas dvēseles. Tāpēc mums ir jāpalīdz, jāsatiekas, brālīgi jāapjautājas par viņu grūtībām, jāinteresējas… jo apkārtējā vide velk uz pasaulīgo. TV, reklāmās redzam sekularizācijas procesu – ka tik bagātākam būt, ka tik labāk iekārtoties, atpūsties. Bet neviens neaicina samierināties ar to, kas tev ir! Ja ir viss nepieciešamais, paldies Dievam! Bet par to mēs nekur nedzirdam! Visur tikai: vairāk, vairāk un jaunāko. Saprotiet, bet tā dzīšanās pēc jaunākā, bagātības taču nesekmē ne aicinājumus, ne arī garīgo dzīvi. Tieši otrādāk cilvēki ir kļuvuši egoistiskāki un vienaldzīgāki. Es domāju, galvenais lai mūsu vidū neizzustu kristīgās dzīves principi. Ja ievērosim tuvākmīlestības bausli, mēs būsim kristieši. Bet ja to visu aizmirsīsim, atmetīsim – būsim vēl sliktāki par pagāniem, jo pagāni to nezina un viņiem nav grēks, ka to nedara. Bet mēs esam kristieši. Un ja to atmetīsim, tad būs ļoti bēdīgi. |
