Iesākot uzrunu, Francisks atgādina to, cik svarīgs konsekrētajai dzīvei ir ticības inkulturācijas izaicinājums. Vienotība nav vienveidība – viņš saka. Tā ir “daudzveidīga harmonija”. Harmonijas radītājs ir Svētais Gars. “Neaizmirsīsim, ka ticība, kas nav inkulturēta, nav autentiska ticība”, turpina pāvests. Viņš runā par ticības inkulturāciju un kultūras evaņģelizāciju un atgādina, ka ir jārespektē tautas ieražas un tradīcijas, ir jānovērtē to, ko Svētais Gars ir iesējis tautās. Kad šī inkulturācija nenotiek, tad kristīgā dzīve un, vēl jo vairāk, konsekrētā dzīve nonāk gnosticismā. “Konsekrētā dzīve ir eksperte vienotībā,” saka Francisks. Konsekrētie ļaudis atrodas ceļā; viņi ir brālības veicinātāji. Tomēr mūsdienās – atzīst pāvests - viņiem ir jātiek galā ar “izdzīvošanas” kārdinājumu. Nereti tiek skaitīts, cik brāļu vai māsu ir palicis tai vai citā kongregācijā. “Būtu labi atteikties no skaitļu kritērija, no efektivitātes kritērija”, viņš iesaka, “kā rezultātā jūs varētu pārvērsties par bailīgiem mācekļiem, kuri ir ieslēgušies pagātnē un pamesti nostalģijas varā. Šī nostalģija būtībā ir reliģiskās dzīves sirēna”. Tā vietā, labākā stratēģija un gudrākais lēmums būtu staigāšana kopā ar Kungu pa cerības ceļiem. Svētais tēvs uzsver, ka labākā liecība, ko varam sniegt, ir prieks, kas ir visaugstākā dzīves Kristū izpausme, un aicina lūgt no Kunga šo prieka, miera un humora izjūtas žēlastību. Skumji, ja konsekrētajiem ļaudīm trūkst humora izjūtas – viņš atzīst. Taču būt ar Jēzu nozīmē būt priecīgiem un arī dzīvot ar humora izjūtu, kas ir svētuma sastāvdaļa. Vaticannews.va
Foto: cathopic.com/frayfoto | 
