Francisks atzina, ka šīs dienas Evaņģēlijā Jēzus saka ko tādu, kas vienmēr pārsteidz un rada jautājumus. Ejot ar saviem mācekļiem, Jēzus apgalvo: “Es esmu nācis uguni mest virs zemes, un cik ļoti es gribētu, lai tā degtu” (Lk 12, 49). Par kādu uguni Viņš runā? Un ko šie vārdi nozīmē mums šodien? – jautāja pāvests. Kā zinām, Jēzus ieradās, lai nestu pasaulē Evaņģēliju, tas ir, Dieva mīlestības pret katru no mums labo vēsti. Tāpēc Viņš saka, ka Evaņģēlijs ir kā uguns, jo runa ir par vēsti, kas, ielaužoties vēsturē, sadedzina veco dzīves ērtību tiltus, met izaicinājumu atstāt individuālismu, uzveikt egoismu, pāriet no grēka un nāves verdzības uz jauno dzīvi, ko dāvā Augšāmcēlušais Kristus. Tas nozīmē, ka Evaņģēlijs neļauj palikt lietām kā ir, bet izraisa pārmaiņas un mudina atgriezties – skaidroja Francisks. Tas neļauj iegrimt viltus apmierinātībā, bet iededz mūsu sirdī nemieru, kas liek mums doties ceļā, atvērties Dievam un brāļiem. “Evaņģēlijs ir tieši kā uguns: kamēr tas mūs silda ar Dieva mīlestības uguni, tikmēr tiecas sadedzināt mūsu egoismus, izgaismot mūsu dzīves tumšās puses, atbrīvot mūs no viltus dieviem, kas dara mūs nebrīvus.”
Ejot Bībeles praviešu pēdās – padomāsim, piemēram, par Eliju un Jeremiju -, Jēzus ir Dieva mīlestības uguns aizdedzināts, un, lai tā izplatītos pa pasauli, Viņš atdod pats sevi, mīlot līdz galam, līdz nāvei un līdz pat krusta nāvei (sal. Fil 2, 8). Viņš ir Svētā Gara piepildīts. Svētais Gars tiek pielīdzināts ugunij. Viņš ar savu gaismu un spēku atklāj Dieva žēlsirdīgo vaigu un dod cerību visiem tiem, kuri tiek uzskatīti par pazudušiem, salauž atstumšanas barjeras, dziedē miesas un dvēseles ievainojumus, atjauno tādu reliģiozitāti, kas sašaurināta līdz ārējām darbībām. Ko šie Jēzus vārdi mums nozīmē? – jautāja pāvests. Tas ir aicinājums no jauna aizdegt ticības liesmu, lai tā nebūtu sekundāra realitāte vai individuālās labsajūtas līdzeklis, ar kura palīdzību bēgt no dzīves izaicinājumiem un saviem pienākumiem Baznīcā un sabiedrībā. Atsaucoties uz teologa Anrī de Libaka vārdiem Francisks norādīja, ka ticība uz Dievu mums sniedz drošību, taču ne tā, kā to gribētu mēs, tas ir, nevis lai mūs ievestu paralizējošā ilūzijā vai svētlaimīgā apmierinājumā, bet lai ļautu mums rīkoties. “Citiem vārdiem, ticība nav “aijā žūžū”, kas varētu mums palīdzēt iemigt. Īsta ticība ir uguns – aizdegta uguns, kas liek mums nostāties taisni un rīkoties pat naktī!”
Līdz ar to varam uzdot sev jautājumu: Vai Evaņģēlijs mani aizrauj? Vai es bieži lasu Evaņģēliju? Vai nēsāju to sev līdzi? Vai ticība, ko apliecinu un svinu, ved mani “svētlaimīgā mierā” vai iededz manī liecības uguni? Mēs varam jautāt sev arī kā Baznīca: Vai mūsu kopienās deg Gara uguns? Vai mēs esam dedzīgi lūgšanā un tuvākmīlestībā? Vai mūsu Baznīcā valda ticības prieks, vai arī mēs velkamies noguruši un iestiguši savos ieradumos, ar pārakmeņojošos skatienu, žēlabām uz lūpām, un ik dienas kritizējot un aprunājot? Uzrunas noslēgumā pāvests aicināja pārbaudīt sevi šai ziņā, lai arī mēs varētu teikt kā Jēzus: mēs esam Dieva mīlestības uguns aizdegti un gribam to “mest” pasaulē, nest to visiem, lai ikviens varētu atklāt Tēva maigumu un piedzīvot prieku, ko sniedz Jēzus un kas paplašina sirdi, kā rezultātā dzīve kļūst skaista. “Lūgsimies par to Svēto Jaunavu”, mudināja Francisks. “Lai viņa, kas pieņēma Svētā Gara uguni, aizbildina par mums!” Vaticannews.va | 
