Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Kas notiek?  Ziņas no Vatikāna

Ko šodien nozīmē būt apustulim?
16.03.2023 pl. 14:06
Trešdienas, 15. marta, vispārējās audiences laikā pāvests, balstoties uz Vatikāna II koncila mācību, turpināja katehēžu ciklu par apustuliskās dedzības tematu. Šoreiz viņš skaidroja, ko nozīmē būt “apustuļiem” mūsdienās.

Dažreiz mēs par “apustuli” saucam kādu svēto vai, runājot vispārīgi, bīskapus. Taču šis apzīmējums attiecas uz katru kristieti un, līdz ar to, katru no mums – norādīja Francisks. Mēs esam aicināti būt apustuļi Baznīcā, ko Credo saucam par “apustulisku Baznīcu”. Vai mēs to apzināmies? – viņš jautāja.

Pāvests skaidroja, ka būt apustulim nozīmē būt sūtītam misijā. Tā pamatā ir Jāņa evaņģēlija fragments, kurā lasām, ka augšāmcēlies Kristus sūta pasaulē savus apustuļus, piešķirot viņiem to pašu varu, ko Viņš bija saņēmis no Tēva, un dodot viņiem savu Garu (sal. Jņ 20, 21-22).

Otrs svarīgs aspekts ir aicinājums. Jēzus pasauca pie sevis tos, kurus gribēja, un viņi nāca pie viņa (sal. Mk 3, 13). Viņš no tiem izveidoja grupu un nosauca tos par “apustuļiem”, lai tie būtu ar viņu un sūtītu tos misijā (sal. Mk 3, 14; Mt 10, 1-42). Svētais Pāvils runā par sevi arī kā par apustuli, tas ir, sūtīto (sal. 1 Kor 1, 1).

Atsaucoties uz šiem un citiem Svēto Rakstu fragmentiem, pāvests norādīja, ka 12 apustuļu pieredze un Pāvila liecība ir sava veida izaicinājums mums, kas dzīvojam šodien. Tas ir aicinājums pārbaudīt un pārskatīt savas izvēles un lēmumus, ņemot vērā sekojošos atskaites punktus: viss ir atkarīgs no Dieva par velti saņemtā aicinājuma; Dievs mūs izvēlas arī tādiem kalpojumiem, kas, kā dažreiz šķiet, pārsniedz mūsu spējas vai neatbilst mūsu gaidām; saņemtajam aicinājumam kā Dieva nesavtīgajai dāvanai ir arī nesavtīgi jāatbild.

Vatikāna II koncila dekrētā Par laju apustulātu teikts, ka “kristīgas aicinājums ir pēc savas dabas arī aicinājums uz apustulātu” (Apostolicam actuositatem [AA], 2). Francisks paskaidroja, ka runa ir par visu kristiešu kopīgo aicinājumu.

Tas ir aicinājums, kas attiecas gan uz tiem, kuri saņem Ordinācijas sakramentu, gan uz konsekrētajām personām, gan arī katru ticīgo laju – vīrieti un sievieti. Tas ir visiem adresēts aicinājums. Tu, kurš līdz ar savu kristīgo aicinājumu saņēmi dārgmantu, esi spiests to dot: tā ir aicinājuma dinamika, tas ir dzīves dinamiskums. Tas ir aicinājums, kas abilitē spēju aktīvi un radoši veikt savu apustulisko uzdevumu Baznīcā, kur ir kalpojumu dažādība, bet vienotība, kas attiecas uz misiju.

Turpinājumā Svētais tēvs skaidroja, ka apustuļi un viņu pēcteči saņēma no Kristus uzdevumu mācīt, vadīt un svētdarīt Viņa vārdā un Viņa autoritātes spēkā. Taču arī lajiem – visiem kristītajiem, jo viņi ņem dalību Kristus priesteriskajā, pravietiskajā un gana misijā, ir savs uzdevums Baznīcā un pasaulē (sal. AA 2). Ko koncils domā, runājot par laju sadarbību ar Baznīcas hierarhiju? – jautāja Francisks. Vai runa ir par vienkāršu stratēģisku pielāgošanos jaunajām situācijām? Nebūt ne, tas ir kaut kas daudz vairāk. Dogmatiskajā konstitūcijā par Baznīcu Lumen gentium ir teikts: “Pat ja daži saskaņā ar Kristus gribu tiek iecelti citu labā par mācītājiem, noslēpumu dalītājiem un ganiem, tomēr starp visiem valda patiesa vienlīdzība attiecībā uz cieņu un visiem ticīgajiem kopīgo darbu Kristus Miesas veidošanā” (LG 32). Šajā sakarā pāvests uzsvēra, ka harizmu un kalpojumu dažādība nedrīkst radīt Baznīcā priviliģētas kategorijas.

Kurš Baznīcā ir cienīgāks? – jautāja Francisks. Vai bīskaps, vai priesteris? “Nē”, viņš atbildēja, “mēs visi esam kristieši, aicināti citiem kalpot. Kurš ir svarīgāks – vai klostermāsa, vai lajs (…)? Visi ir vienādi, taču tad, kad kāds sāk domāt, ka viņš ir svarīgāks par citiem un mazliet paceļ degumu, viņš kļūdās. Tas nav Jēzus aicinājums. Aicinājums, ko visiem un arī tiem, kuri atrodas šķietami augstākos amatos, dod Jēzus, ir kalpošana, kalpošana citiem. Ja tu satiksi kādu, kuram Baznīcā ir augstāks aicinājums, un redzēsi viņu esam uzpūtīgu, tu teiksi: ‘Nabadziņš’; lūdzies par viņu, jo viņš nav sapratis, kas ir Dieva aicinājums. Dieva aicinājums ir Tēva pielūgšana, mīlestība pret kopienu un kalpošana. Lūk, ko nozīmē būt apustuļiem”, skaidroja pāvests.

Katehēzes noslēgumā viņš atgādināja, ka vienlīdzīgas cieņas jautājums liek kristiešiem pārdomāt daudzus savu attiecību aspektus, kam evaņģelizācijas darbā ir izšķiroša nozīme. Piemēram: “Vai mēs apzināmies, ka ar saviem vārdiem varam citus ievainot, tādā veidā graujot attiecības Baznīcā. Vai, tiecoties veidot dialogu ar pasauli, mēs spējam to uzturēt savā, tas ir, ticīgo starpā? Vai varbūt draudzē viens nostājas pret otru, aprunā cits citu, lai pats kāptos augstāk? Vai protam klausīties, lai saprastu otra cilvēka motīvus, vai arī cenšamies uzspiest sevi?” Francisks piebilda, ka kalpot, būt kristietim un būt apustulim nozīmē prast klausīties, mācēt būt pazemīgam, kā arī kalpot citiem.

Vaticannews.va