Iedomāsimies laikus pirms kristietības, kad arī mūsu zemē bija elkdievība un māņticība. Cilvēku sejām droši vien bija jābūt nemiera pilnām. Sirošana apdraudēja tos, kas centās godīgi strādāt. Grēka apziņa bija diezgan sveša. Nebija droša pieturas punkta tikumiskai dzīvei. Tāpēc arī pravietis piemin tuksnesi – vietu, kur nav nekā. Tur bija jāgatavo ceļš Dievam, līdzens ceļš mūsu Dievam. Dievs ir uzticīgs, Viņš nevilcinās, tikai cilvēku līdzdalība daudzkārt nav pietiekoša un Dievam jābūt pacietīgam cilvēku grēku dēļ. Dievs nemeklē neko citu kā cilvēku labumu, bet pieprasa arī pienācīgu atsaucību, kas ir Dieva noteiktā likuma pildīšana. Dievs vēlas, lai mūsu sirdis būtu neaptraipītas un nevainojamas. Evaņģēlijs runā par Jāni Kristītāju, kurš sagatavoja ceļu Kristum. Lielas impērijas un vareni valdnieki bija valdījuši pasaulē, bet visu tautu gaidītais Valdnieks vēl nebija dzimis. Viņam bija jādzimst no Jaunavas, mazā, apspiestā tautā. Kad Kristus bija dzimis un pieaudzis, Viņš dzīvoja neuzkrītoši, tāpat kā vietējie iedzīvotāji, strādādams savu galdnieka darbu. Tad nāca lielais askēts Jānis Kristītājs, par kuru pats Kristus liecināja, ka “starp dzimušiem no sievietes neviens nav lielāks nācis” par viņu (Mt 11,11). Jānis Kristītājs uzstājās tautas priekšā kā ceļa sagatavotājs Kristum. Tad, kad neviens vēl nezināja, kurš ir Kristus, Jānis jau sludināja, ka Viņš ir tautas vidū. Tauta droši vien sāka domāt, kurš tas varētu būt, bet Jānis tikai nemitīgi turpināja sludināt atgriešanos no grēkiem, lai tā spētu Kristu uzņemt. Viņš sauca: “Gandariet par grēkiem, jo debesu valstība ir tuvu.” “Es esmu saucēja balss tuksnesī, sagatavojiet Kunga ceļu… pēc manis nāk tas, kurš ir varenāks par mani… Viņam jāaug, bet man jāiet mazumā… Es neesmu cienīgs Viņam kurpes sasiet… Viņš jūs Kristīs Svētajā Garā… Lūk, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus.” Jānis Kristītājs cienīgi izpildīja savu uzdevumu. Daudzi no viņa mācekļiem kļuva Kristus sekotāji. Viņš veda tautu pie pasaules gaismas un dzīvības avota – Jēzus Kristus. Tuvojas Ziemassvētki – Kristus dzimšanas svētki. Tā nav vienkārša atcere, bet gan īstenība, kas atkārtojas un turpinās. Kristus dzimst vēl šodien. Dieva Dēls ir mūsu vidū. Sagatavosim Viņa ceļu! Tas ir visas Baznīcas uzdevums un ikviena kristieša pienākums. Kā Baznīca, pati būdama Kristus darba turpinātāja un Kristus Mistiskā Miesa, sagatavo ceļu Viņam? Baznīca ir grēcinieku Baznīca, kas tomēr, reizēm brīva un reizēm dažādu varu apdraudēta, izturīgi tuvojas mērķim – mūžīgajai debesu tēvijai. Tā izstaro evaņģēlija gaismu un dala pestīšanas līdzekļus – sakramentus. Baznīca priecājas šajā Adventa laikā, ja daudz ticīgo saņem Grēksūdzes un Euharistijas sakramentus, tā sevi šķīstījot un ciešāk tuvojoties Kristum. Vai Baznīcas cerības būs veltīgas tās locekļu nevīžības dēļ? Advents sauc ar Jāņa Kristītāja balsi: “Sagatavojiet ceļu Kungam!” Kaut mēs spētu ikviens atzīt ne tik vien prātā, bet arī dzīves nostājā, ka tikai Kristum ir dzīvības vārdi un vienīgi pie Viņa ir atrodama pestīšana! Saucēja balss atskan visos laikos un visās vietās. Daudzi pavisam pēkšņi izjūt vajadzību atstāt dvēseles tuksnesi, kurā tie bija nomaldījušies. Viens no tādiem bija markgrāfs Šarls de Fuko, vēlākais Jēzus brāļu un māsu kongregācijas dibinātājs. Viņš bija kavalērijas virsnieks Francijas armijā un no tikumiskā un kristīgā viedokļa veda nekārtīgu dzīvi. Kādu dienu viņš bija Parīzē, lai atsveicinātos no radiem, jo Francijas valdība viņu sūtīja misijā uz Sahāru ar uzdevumu izpētīt šo teritoriju un sagatavot kartes. Viņu neviļus, visai vientiesīgi uzrunāja kāda dažus gadus veca meitenīte un viņam jautāja: “Un ko tu esi darījis šinīs gados Jēzus labā?” Šīs naivais jautājums bija virsniekam kā zibens spēriens. Viņš pēkšņi atstāja māju un vairs neatgriezās sapulcējušos radinieku vidū, bet pēc pāris dienām gāja pie priestera izsūdzēt grēkus un pieņēma svēto Komūniju. Viņš padziļināja savu ticību, uzturot sakarus ar priesteri, kļuva par mūku, beidzot par vientuļnieku Sahāras tuksnesī, kur dzīvoja viens pats Euharistijas klātbūtnē, jo bija iesvētīts par priesteri. Tas, ko viņš pēc tam darīja Jēzum vai Jēzus dēļ, bija savas dzīvības upurēšana, sludinot Labo Vēsti mežonīgajai ciltij, kas viņu nonāvēja. Dievs aicina visus. Vajadzīga tikai griba iet pa taisno ceļu, ko Dievs nosprauž un kas ir sekošana Kristus Evaņģēlijam. Arī mums jābūt gataviem pat uz vislielāko upuri Kristus uzņemšanai un dzīvošanai kopā ar Viņu. Foto: | 
