Jāņa Pāvila II kanonizācijas ceremonijā pāvests Francisks nosauca viņu par “ģimenes pāvestu”, sacīdams: “Kādreiz viņš pats tā teica, ka gribētu palikt cilvēku atmiņā kā ģimenes pāvests” (Vatikāns, 27.04.2014.). Jānis Pāvils II vienmēr atgādināja, ka ģimene ir pirmais un vissvarīgākais Baznīcas ceļš – tas nozīmē, ka ģimene ir mīlestības civilizācijas sirds un pamats. Tādēļ no ģimenes dzīves kvalitātes lielā mērā ir atkarīga visas cilvēces un Baznīcas nākotne. Viņš sacīja: “Es aicinu ikvienu ģimeni, kas ir mīlestības un dzīvības svētnīca, kļūt par patiesu “mājas Baznīcu”, tas ir, vietu, kur cilvēks sastopas ar Dievu; pavardu, kas izstaro dzīvu ticību; kristīgās dzīves un mīlestības skolu, kur valda solidaritāte, piedošana un brālīgs gars.” Tieši ģimenē mēs īstenojam savu aicinājumu uz mīlestību un svētumu. Dzīvojot mīlestībā, saticībā un uzticībā, ģimene sniedz kristīgās dzīves piemēru un īsteno morālās vērtības ikdienā. Šajā rakstā ļausimies pārdomām par ģimeni kā “mājas Baznīcu”, par tās aicinājumu, uzdevumu un līdzdalību Kristus priesterībā, Viņa pravietiskajā un karaliskajā sūtībā. Ģimene – “mājas Baznīca” Ģimenes kā “mājas Baznīcas” jēdziens sastopams Jaunajā Derībā, īpaši apustuļa Pāvila vēstulēs, kurās viņš uzsver, ka Baznīcu veido ģimenes. Svētais Pāvils rakstīja par Baznīcu, kas pulcējas laulātā pāra Akvilas un Priskillas namā (1 Kor 16,19; Rom 16,5), Nimfas mājā (Kol 4,15), Filemona (Flm 2) un Gaja mājā (Rom 16,23). Pirmajos gadsimtos kristīgas ģimenes māja vienmēr bija vieta, kur lūdzās, dziedāja psalmus, lasīja Svētos Rakstus, tā bija sadraudzības, bet jo īpaši maizes laušanas jeb Euharistijas svinēšanas vieta (Apd 2,42). Tajos laikos ģimene pildīja samērā plašu reliģisku funkciju, jo ģimenē tika tālāk nodotas ticības patiesības un morāles principi. Arī Baznīcas tēvi uzsvēra ģimenes īpašo nozīmi. Piemēram, svētais Jānis Hrizostoms ģimeni sauca par “mazo Baznīcu” (ecclesiola) un sacīja: “Ar lūgšanām un mācīšanu draudzē vien nepietiek. Tas jāturpina arī mājās, jo mājas ir mazā Baznīca.” Svētais Klements no Aleksandrijas ģimeni sauca par “mazo Valstību” (mikrobasileia), kā arī par “Kunga māju”. Savukārt svētais Augustīns, saucot ģimenes tēvu par bīskapu, atgādināja, lai viņš sevišķi rūpētos par savas ģimenes ticību un reliģisko dzīvi. Par “mājas Baznīcu” kristīgo ģimeni mēs varam saukt, pamatojoties uz Laulības sakramentu, kas atspoguļo Kristus un Baznīcas vienotību. Laulības sakraments pilnveido laulāto cilvēcisko mīlestību, nostiprina viņu nešķiramo vienotību un viņus svētdara. Mūsdienu sekulārajā pasaulē ticīgo ģimeņu nozīme ir īpaši liela – tās ir dzīvas un gaismu nesošas ticības saliņas. Ģimene kā “mājas Baznīca” ir dabiska vide, kurā tās locekļi no agras bērnības saņem audzināšanu kristīgās ticības garā. Tieši tā garīgā pieredze, kuru bērni saņem ģimenē, ļauj viņiem vēlāk aktīvi iesaistīties Baznīcas un savas draudzes dzīvē. Vieta, kur cilvēks sastopas ar Dievu Jānis Pāvils II mācīja, ka “kristīgās laulības mērķis ir kopīgs ceļš uz svētumu, veidojot personu kopību, pēc dievišķo Personu kopības parauga.” Tātad vīra un sievas pienākums ir savstarpēji palīdzēt augt ticībā un izpildīt to, ko Dievs paredzējis katram no viņiem. Savukārt, ignorējot un nepildot šo svarīgo pienākumu, ģimene agrāk vai vēlāk piedzīvo krīzi. Uz to norāda arhibīskaps Rino Fizikella: “Ģimenes krīze ir cieši saistīta ar ticības krīzi.” Ģimene šo priesterisko funkciju īsteno ar ikdienas lūgšanu un piedalīšanos sakramentu svinēšanā. No vienas puses, ģimene smeļ spēku no lūgšanas un sakramentiem, bet, no otras – tieši ģimenē mēs mācāmies lūgt Dievu un pieņemt Viņu sakramentos. Vecāki ir atbildīgi par to, lai bērnus ievadītu sakramentālajā dzīvē. Lūk, daži padomi, kā to veikt. Laulāto lūgšana. Laulāto draugu lūgšanai ir daudz lielāks spēks, kad tie lūdzas kopā, nevis katrs atsevišķi. Jēzus ir apsolījis: “Ja divi no jums virs zemes vienprātīgi kaut ko lūgs, tad mans Debesu Tēvs viņiem to piešķirs.” (Mt 18,19) Bet ir divi noteikumi: jālūdz divatā un vienprātīgi. Laulāto kopīga lūgšana ir svarīgākais ikdienas pienākums. Tieši kopīga lūgšana svētdara laulāto pāri, garīgi apvieno, atver viņu sirdis mīlestībai uz Dievu un cilvēkiem, dod spēku savstarpējai piedošanai un nodrošina laulības noturību. Ģimenes lūgšana. Tai ir milzīga nozīme ikdienā, jo tā palīdz tālāk nodot ticību nākamajām paaudzēm; veicina saticību ģimenē; stiprina vienotību un dāvā prieku par to, ka visa ģimene ir kopā. Bez lūgšanas nav iespējama garīgā dzīve. Tēvs Slavko Barbaričs laulāto rekolekcijās uzsvēra: „Ja ģimene kopā nelūdzas, to nevar uzskatīt par kristīgu ģimeni.” Ja mēs gribam savus bērnus vest pie Dieva, tad ir ļoti svarīgi atrast laiku kopīgai lūgšanai ģimenē. Vecākiem ir divas iespējas: viņi var palīdzēt bērnam atvērties Dievam vai arī dzīvot tā, it kā Dieva nemaz nebūtu. Ir grūti, pat neiespējami, iemācīt bērnam lūgties, ja viņa ģimenē nav bijis šāds kristīgās dzīves piemērs. Piedalīšanās svētdienas Svētajā Misē. Euharistiskās liturģijas laikā notiek ticīgo svētdarīšana. Liturģija mudina laulātos izdzīvot ģimenes dzīvi pēc Kristus parauga, kurš mīlestībā par mums atdeva sevi. Šajā sakramentā laulātie saņem Svētā Gara spēku un drosmi, kas ir nepieciešama, lai atvērtos uz otru, lai piedotu, veidotu dialogu un tiektos pēc siržu vienotības. Atcerēsimies, ka svētdiena bez Mises nav kristīga svētdiena. Mans “par” vai “pret” Dievu notiek šajā izvēlē: esmu vai neesmu svētdienas Svētajā Misē. Regulāra grēksūdze. Grēksūdzē, atveroties Kristus mīlestībai un pazemīgi atzīstot savus pārkāpumus, mēs iegūstam dvēseles mieru un dzīves prieku. Bieža grēksūdze stiprina un arī padziļina mūsu ticību. Tādēļ ir tik svarīgi regulāri iet uz grēksūdzi, lai saņemtu Dieva piedošanu un atgriešanās žēlastību. Laulības gadadienas svinības. Katra laulības gadadiena kristīgā ģimenē ir ļoti svarīgi svētki. Tie saistīti ar laulības zvēresta – mīlestības, cieņas un uzticības – atjaunošanu. Tas ir nepieciešams, lai stiprinātu savstarpējās attiecības un arī pateiktos Dievam par visu, gada laikā piedzīvoto. Bībelē lasām, ka Dievs aicināja savu tautu atjaunot derību, lai tai atgādinātu, ka Viņa mīlestība un rūpes par to ir bez nosacījumiem. Pavards, kas izstaro dzīvu ticību Kristīga ģimene ir kopiena, kas tic un sludina Evaņģēliju. Vecāki saviem bērniem ir pirmie ticības sludinātāji. Ir tāds gudrs teiciens: “Pat Zālamans nevar ieliet no tukšas krūzes.” Tas nozīmē, ka mēs nevaram otram iedot to, kā pašiem nav. Ja vecāki nelasa Bībeli, nelūdzās, nepiedalās dievkalpojumos, tad viņi nepazīst Kristu un nav spējīgi atklāt ne Viņa mīlestību, ne žēlsirdību, ne spēku. Lai atklātu un piedzīvotu Dieva mīlestību savā dzīvē, vispirms jālasa, jāiepazīst un jāpārdomā Svētie Raksti. Tādēļ vecākiem vispirms pašiem ar ticību jāpieņem un jāizdzīvo Evaņģēlijs, lai to varētu sludināt bērniem gan ar vārdiem, gan ar savas dzīves piemēru. Pirmais evaņģelizācijas līdzeklis ir kristīgās dzīves liecība. Apustuliskajā pamudinājumā “Evangelii nuntiandi” pāvests Pāvils VI raksta: “Ģimenē, kura apzinās šo savu misiju, visi ģimenes locekļi veic evaņģelizāciju un paši tiek evaņģelizēti. Vecāki ne tikai nodod Evaņģēliju bērniem, bet var šo Evaņģēliju saņemt arī no viņiem. Un šāda ģimene kļūst par Evaņģēlija sludinātāju daudzām citām ģimenēm un videi, kurā tā atrodas.” (Nr. 71) Aktīvi līdzdarbojoties Kristus pravietiskajā sūtībā, ģimene kļūst par kristīgās dzīves pirmo skolu, kur tiek sludināts Evaņģēlijs un no kuras tas izplatās tālāk. Tāpat kā vecāki māca savus mazuļus runāt, saprast citus un sazināties ar viņiem, tā viņi māca bērniem arī ticības valodu – ievada viņus ticības izpratnē un kristīgajā dzīvē. Kristīgās dzīves un mīlestības skola Ģimene ir kopiena, kas kalpo personas integrālajai attīstībai. Ģimenes kopienu veido konkrēti cilvēki ar kopējām interesēm, idejām, plāniem un mērķiem. Daudzu ģimeņu problēma ir tā, ka to locekļi pārlieku koncentrējas uz aktīvu darbību un uzdevumu veikšanu, taču aizmirst viens par otru un kopā būšanas prieku. Tādēļ ģimenes kopienai ir tikai tad liela vērtība, kad tajā ir klātesošs un novērtēts katrs tai piederošais. Cilvēki tad veido kopienu, kad viņu starpā ir laba komunikācija un sirsnīgas attiecības. Ja mēs ierobežosim televīzijas un datora lietošanu, tad ieraudzīsim sava vīra, sievas, bērnu, vecāku sejas. Ja ierobežosim mūzikas vai radio klausīšanos, tad sadzirdēsim savu tuvāko balsis. Ģimene ir pirmā mīlestības skola, kurā mēs mācāmies veidot attiecības – mācāmies saņemt un dot mīlestību, cienīt, palīdzēt, atbalstīt citus un kopā ar viņiem risināt dažādas problēmas, dalīties priekos un palīdzēt bēdās. Ģimenē mēs mācāmies, kas ir sociālā atbildība un solidaritāte. Tādēļ sievai jādara viss iespējamais, lai bērni cienītu savu tēvu un atzītu viņa autoritāti. Savukārt tēvam jādara viss iespējamais, lai bērni cienītu un mīlētu savu māti, kas ir ģimenes sirds un pavarda sargātāja. Ja vecāki dzīvo kristīgi un seko tam, ko māca Kristus, tad bērni aug fiziski, emocionāli un garīgi veseli. Vecākiem jāiemāca saviem bērniem cienīt pieaugušos, mīlēt savus vecvecākus un arī citus gados vecākus cilvēkus – bērniem svarīgi redzēt to, ka vecāki mīl un ciena savus vecākus. Mums ar pilnu atbildību jāuzdod sev šie būtiskie jautājumi: “Kāda būs mūsu ģimene? Vai laulība būs savienība starp vīrieti un sievieti, vai tikai divu cilvēku partnerattiecības? Kādas būs ģimenes prioritātes un vērtības? Kāda civilizācija rīt valdīs?” No mums ir atkarīgs tas, vai tā būs mīlestības, dialoga un dzīvības, vai arī individuālisma, egoisma un hedonisma civilizācija. No mums ir atkarīgs tas, vai ģimene būs ticīga, vai arī neticīga. Ja mūsu ģimenes būs morāli un garīgi stipras, tad arī cilvēce spēs uzņemties un īstenot savu misiju. Taču tam pamatā būs šodienas izvēles. Dārgie vecāki un visi labas gribas cilvēki, ar Dieva palīdzību veidosim mīlestības, dialoga, dzīvības civilizāciju un rūpēsimies par to, lai tiktu respektēta ikviena cilvēka cieņa, reliģiskā brīvība un cilvēktiesības! Ģimene, kas ir balstīta ticībā Dievam, kļūst par cilvēces, tautas un valsts spēku un nākotni. Lūk, tāds ir ikvienas ģimenes aicinājums! Prieteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Foto: Unsplash.com/@sofatutor |
