Sprediķī Romas bīskaps uzsvēra, ka šodien pasludinātais Evaņģēlijs stāsta par Jēzu, kurš Pēdējo vakariņu laikā lūdzās par mums (sal. Jņ 17,20). Dieva Vārds, tapis cilvēks, īsi pirms savas dzīves beigām, lūdzas par mums, saviem brāļiem un māsām, kļūstot par svētību, lūgumu un slavu Tēvam Svētā Gara spēkā. Arī mēs, Jēzus mīlestības vadīti, tiekam iesaistīti lielajā projektā, kas skar visu cilvēci. Kristus lūdzas, lai mēs visi būtu "viens" (21). Tas ir lielākais labums, ko varam vēlēties, jo šī universālā vienotība starp radībām stiprina mīlestības kopību, kurā Dievs atklājas kā Tēvs, kurš dod dzīvību, Dēls, kurš to saņem, un Svētais Gars, kurš tajā dalās. Kungs nevēlas, lai mēs saplūstu, veidojot neskaidru masu, bet vēlas, lai mēs visi būtu viens: "Kā Tu, Tēvs, manī un Es Tevī, lai arī viņi ir mūsos" (21). Vienotība, par kuru lūdzas Jēzus, ir kopība, kuras pamatā ir tā pati mīlestība, ar kādu Dievs mūs mīl. No šīs mīlestības pasaulē ienāk dzīvība un pestīšana. Un tā vispirms ir dāvana, ko Jēzus mums dāvā. Patiesībā no savas cilvēciskās sirds Dieva Dēls vēršas pie Tēva, sakot: "Es viņos un Tu manī, lai viņi būtu pilnīgi vienoti, tā ka pasaule atzītu, ka Tu esi mani sūtījis un viņus esi mīlējis, tāpat kā mīlēji mani" (23). Ar apbrīnu ieklausīsimies šajos vārdos: Jēzus atklāj, ka Dievs mūs mīl tāpat, kā sevi. Tēvs nemīl mūs mazāk, kā Viņš mīl savu Vienpiedzimušo Dēlu, tas ir, bezgalīgi. Dievs iemīlēja mūs pirmais! Kristus to apliecina, sakot Tēvam: "Tu mani mīlēji jau pirms pasaules radīšanas" (24). Un tā arī ir: savā žēlsirdībā Dievs vienmēr ir vēlējies aptvert visus cilvēkus, un tieši dzīvība, kas mums dota Kristū, mūs padara par vienu, tā visus vieno savā starpā. Klausoties šo Evaņģēlija fragmentu šodien, ģimeņu un bērnu, vecvecāku un veco ļaužu jubilejā, mūs piepilda prieks. Mīļie, mēs saņēmām dzīvi, pirms to vēlējāmies. Kā mācīja pāvests Francisks: "Visi cilvēki ir bērni, bet neviens no mums neizvēlējās piedzimt" (Angelus, 2025. gada 1. janvāris). Taču tas nav viss. Tikko kā mēs piedzimām, mums bija nepieciešami citi, lai dzīvotu, jo mēs to nebūtu varējuši izdarīt paši: kāds cits mūs izglāba, rūpējoties par mūsu ķermeni un mūsu garu. Mēs dzīvojam, pateicoties attiecībām, tas ir, brīvai un atbrīvojošai cilvēcības un savstarpēju rūpju saitei. Tā ir taisnība, ka šī cilvēcība nereti tiek nodota. Piemēram, katru reizi, kad brīvība tiek izmantota nevis lai dotu dzīvību, bet lai to atņemtu, nevis lai palīdzētu, bet lai aizvainotu. Tomēr pat ļaunuma priekšā, kas pretojas un nogalina, Jēzus turpina lūgt savu Tēvu par mums, un Viņa lūgšana darbojas kā balzams uz mūsu brūcēm, kļūstot mums par piedošanas un izlīguma vēsti. Tajā mēs atpazīstam savas mīlestības mirkļus vienam pret otru kā vecāki, vecvecāki, dēli un meitas. Un to mēs vēlamies pasludināt pasaulei: mēs esam šeit, lai būtu "viens", kā Kungs vēlas, lai mēs būtu "viens" savās ģimenēs un tur, kur dzīvojam, strādājam un mācāmies: atšķirīgi, taču vienmēr vienoti, jebkuros apstākļos un katrā vecumā. Mīļie, ja mēs šādi mīlēsim viens otru, balstoties uz Kristu, kurš ir "Alfa un omega", "sākums un beigas" (sal. Atkl. 22, 13), tad mēs kļūsim par miera zīmi sabiedrībā un pasaulē. Un neaizmirsīsim: tautu nākotni veido ģimenes. Pēdējās desmitgadēs redzam zīmi, kas mūs piepilda ar prieku un vienlaikus mudina pārdomāt. Es runāju par to, ka daudzi laulātie ir pasludināti par svētīgiem un svētiem, nevis atsevišķi, bet kopā, kā precēti pāri. Es domāju par Luī un Zēliju Martēniem, svētās Terēzes no Bērna Jēzus vecākiem; un man patīk atcerēties svētīgos Luidži un Mariju Beltrame Kvatroki, kuri dzīvoja pagājušajā gadsimtā Romā. Es teicu, ka tā ir zīme, kas mudina mūs pārdomāt. Jā, norādot uz laulātajiem kā priekšzīmīgiem lieciniekiem, Baznīca mums saka, ka mūsdienu pasaulei ir nepieciešama laulāto savienība, lai iepazītu un uzņemtu Dieva mīlestību un lai ar tās vienojošo un samierinošo spēku pārvarētu tos spēkus, kas sagrauj attiecības un sabiedrības dzīvi. Tāpēc šodien ar pateicības un cerības pilnu sirdi saku jums, laulātajiem: laulība nav ideāls, bet gan patiesas mīlestības kanons starp vīrieti un sievieti: pilnīga, uzticīga un auglīga mīlestība (sal. Pāvils VI, enciklika Humanae Vitae, 9). Kad mīlestība jūs pārveido par vienu miesu, tā padara jūs spējīgus dot dzīvību. Es aicinu jūs būt saviem bērniem par konsekvences paraugu, uzvedoties tā, kā jūs vēlaties, lai viņi uzvestos, audzinot viņus brīvībā caur paklausību, cenšoties viņos saskatīt labo un meklēt līdzekļus tā vairošanai. Un jūs, bērni, esiet pateicīgi saviem vecākiem: pateikt "paldies" par dzīvības dāvanu un par visu, kas mums katru dienu tiek dots, ir pirmais veids, kā godināt savu tēvu un māti (sal. Es 20, 12). Visbeidzot, es iesaku jums, dārgie vecvecāki un vecāka gadagājuma cilvēki, ar gudrību un līdzjūtību, pazemību un pacietību rūpēties par tiem, kurus jūs mīlat, kā jūs pašus ir iemācījusi dzīve. Ģimenē ticība tiek nodota līdz ar dzīvību, no paaudzes paaudzē: tā tiek dalīta kā ēdiens uz galda un kā sirds mīlestība. Tas padara ģimeni par privileģētu vietu, kur satikt Jēzu, kurš mūs mīl un vienmēr vēl mums labu. Es vēlos teikt vēl vienu lietu. Dieva Dēla lūgšana, kas dod mums cerību ceļā, atgādina arī to, ka kādu dienu mēs visi būsim viens - uno unum (sal. sv. Augustīns, Sermo super Ps 127): visi Jēzū, cilvēka Pestītājā, Dieva mūžīgās mīlestības apņemti. Ne tikai mēs, bet arī tēvi un mātes, vecmāmiņas un vectēvi, brāļi un māsas, kas ir aizgājuši pirms mums Viņa mūžīgo Lieldienu gaismā, un kuru klātbūtni mēs jūtam šeit, kopā ar mums, šajā svinību brīdī. Vaticannews.va
Foto: Vatican Media |
