Spilgti saulainajā un karstajā dienā Leons XIV savā Papamobile apbraukāja Svētā Pētera laukumu, kur bija sapulcējušies 40 000 svētceļnieku no daudzām valstīm. Īpašu gaisotni radīja 40 cilvēku grupa no Meksikas, kas spēlēja trompetes, sita bungas un dziedāja spāņu valodā. Pāvests pa ceļam svētīja bērnus un zīdaiņus. Laukumā plīvoja dažādu valstu karogi. Ieradies bazilikas priekšā, pāvests uzsāka katehēzi, kas cikla “Jēzus Kristus – mūsu cerība” ietvarā šoreiz bija veltīta tematam “Nebīsties! Celies, Viņš tevi sauc!” (Mk 10, 49). Leons XIV komentēja Evaņģēlija līdzību par aklā Bartimeja izdziedināšanu. Svētais tēvs sacīja: «Dārgie brāļi un māsas! Ar šo katehēzi vēlos pievērst jūsu uzmanību vēl vienam būtiskam Jēzus dzīves aspektam, proti, viņa dziedināšanām. Tāpēc aicinu nolikt Kristus Sirds priekšā savas sāpīgākās un trauslākās daļas, tos dzīves aspektus, kuros jūtaties nekustīgi un bloķēti. Ar ticību lūgsim Kungu uzklausīt mūsu saucienu un dziedināt mūs! Personāžs, kas mūs pavada šajās pārdomās, palīdz saprast, ka nekad nedrīkstam zaudēt cerību, pat tad, kad jūtamies apmaldījušies. Tas ir Bartimejs, akls ubags, kuru Jēzus satika Jērikā (Mk 10,40-52). Šī vieta ir nozīmīga: Jēzus dodas uz Jeruzalemi, bet savu ceļojumu Viņš sāk, tā teikt, no Jērikas "pazemes", no pilsētas, kas atrodas zem jūras līmeņa. Patiesībā Jēzus ar savu nāvi devās atgūt Ādamu, kurš bija kritis un kurš pārstāv katru no mums. Bartimejs nozīmē "Timeo dēls": tas apraksta cilvēku caur attiecībām, tomēr viņš ir dramatiski viens. Tomēr šis vārds varētu nozīmēt arī "godības dēls" vai "apbrīnas dēls", kas ir tieši pretēji situācijai, kurā viņš atrodas. Un tā kā vārds ir ļoti svarīgs ebreju kultūrā, tas nozīmē, ka Bartimejs nespēj dzīvot tā, kā viņam ir paredzēts. Atšķirībā no lielās cilvēku kustības, kas seko Jēzum, Bartimejs nekustīgi stāv. Evaņģēlists saka, ka viņš sēž ceļa malā, tāpēc viņam ir nepieciešams kāds, kas viņu pieceltu kājās un palīdzētu turpināt ceļu. Ko mēs varam darīt, nonākot situācijā, kas šķiet bezcerīga? Bartimejs māca mums izmantot tos resursus, ko nesam sevī un kas ir daļa no mums. Viņš ir ubags, viņš prot lūgt, spēj saukt! Ja tu patiešām kaut ko vēlies, dari visu iespējamo, lai to sasniegtu, pat ja citi tevi norāj, pazemo un iesaka padoties. Ja tu to patiešām vēlies, turpini saukt! Bartimeja sauciens, kas aprakstīts Marka evaņģēlijā – "Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!" (47) – ir kļuvis par ļoti pazīstamu lūgšanu Austrumu Baznīcas tradīcijā, ko arī mēs varam izmantot: "Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mani, grēcinieku". Bartimejs ir akls, bet paradoksālā kārtā viņš redz labāk nekā citi un atpazīst, kas ir Jēzus! Dzirdot viņa saucienu, Jēzus apstājas un liek viņu pasaukt (49), jo nav tāda sauciena, ko Dievs nedzirdētu, pat ja mēs neapzināmies, ka vēršamies pie Viņa (Is 2,23). Šķiet dīvaini, ka Jēzus, redzot aklu vīru, uzreiz neiet pie viņa; bet, ja padomājam, tad tas ir veids, kā atjaunot Bartimeja dzīvi: Jēzus mudina viņu piecelties, tic viņa spējām staigāt. Šis vīrs var piecelties kājās, var piecelties no savas nāves situācijas. Bet, lai to izdarītu, viņam ir jāveic ļoti nozīmīgs žests: viņam ir jānomet savs apmetnis (50). Ubagam viņa apmetnis ir viss: tā ir viņa drošība, tās ir viņa mājas, aizsardzība, kas viņu sargā. Pat likums aizsargāja ubaga apmetni un noteica, ka vakarā tas jāatdod atpakaļ, ja tas bija ņemts kā ķīla (Is 22,25). Tomēr bieži vien tas, kas mūs kavē, ir tieši mūsu šķietamā drošība, tas, ko esam uzvilkuši, lai sevi aizsargātu, bet kas mums traucē iet uz priekšu. Lai dotos pie Jēzus un tiktu dziedināts, Bartimejam ir jāatklāj Jēzum visa sava neaizsargātība. Tas ir būtisks solis jebkurā dziedināšanas ceļā. Arī Jēzus jautājums viņam šķiet dīvains: "Ko tu vēlies, lai es tev daru?" (51). Bet tas nav pašsaprotami, ka gribam dziedināties no savām slimībām; dažreiz mēs labāk paliekam nekustīgi, lai neuzņemtos atbildību. Bartimeja atbilde ir dziļa: viņš lieto darbības vārdu anablepein, kas var nozīmēt "atkal redzēt", bet ko varam tulkot arī kā "pacelt skatienu". Bartimejs patiesībā ne tikai vēlas atkal redzēt, bet arī vēlas atgūt savu cieņu! Lai paceltu skatienu, ir jāpaceļ galva. Dažreiz cilvēki ir bloķēti, jo dzīve viņus ir pazemojusi, bet viņi vēlas tikai atgūt savu vērtību. Tas, kas glābj Bartimeju un katru no mums, ir ticība. Jēzus mūs dziedina, lai mēs kļūtu brīvi. Viņš neaicina Bartimeju sekot Viņam, bet saka viņam iet, atkal doties ceļā (52). Marks savu stāstu noslēdz, norādot, ka Bartimejs sāka sekot Jēzum: viņš brīvi izvēlējās sekot Tam, kurš ir Ceļš! Dārgie brāļi un māsas, ar paļāvību nesīsim Jēzus priekšā savas un savu tuvinieku slimības, nesīsim to cilvēku sāpes, kuri jūtas apmaldījušies un bez cerības. Sauksim arī par viņiem un būsim pārliecināti, ka Kungs mūs uzklausīs un apstāsies.» Vaticannews.va
Foto: Vatican Media | 
