Sportists, kurš nekad nezaudē, neeksistē. Čempioni nav nekļūdīgas mašīnas, bet gan vīrieši un sievietes, kuri, pat krītot, atrod drosmi piecelties, - sprediķī sacīja pāvests. «Dārgie brāļi un māsas, Pirmajā lasījumā mēs dzirdējām šos vārdus: “Tā saka Dieva Gudrība: ‘Es biju pie Kunga Viņa ceļu sākumā, pirms Viņš iesākumā bija ko radījis. (…) Kad Viņš radīja debesis, es biju klāt; (…) es biju kopā ar Viņu kā māksliniece, Viņa iepriecinājums visās dienās, visu laiku rotaļājoties Viņa priekšā, rotaļājoties zemes virsū, un mans prieks bija būt kopā ar cilvēku dēliem’” (Sak 8, 22.27.30-31). Saskaņā ar svēto Augustīnu, Trīsvienība un gudrība ir cieši saistītas. Dievišķā gudrība ir atklāta Vissvētajā Trīsvienībā, un gudrība mūs vienmēr ved pie patiesības. Šodien mēs svinam Vissvētās Trīsvienības svētkus, vienlaikus izdzīvojot Sporta pasaules Jubileju. Trīsvienība-sports savienojums nav plaši izplatīts, tomēr šis salīdzinājums nav arī nevietā. Ikviena labas gribas cilvēka darbība patiesībā nes sevī Dieva skaistuma atspulgu, un sports noteikti ir viens no tiem. Galu galā Dievs nav statisks, nav noslēgts sevī. Viņš ir kopība, dzīvas attiecības starp Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, kas atveras cilvēcei un pasaulei. Teoloģija šo realitāti sauc par perihorēzi, par savstarpējas mīlestības deju, - skaidroja pāvests. No šīs dievišķās dinamikas plūst dzīvība. Mūs ir radījis Dievs, kurš priecājas par savu radību eksistēšanu, kā teikts Pirmajā lasījumā (Sak 8,30-31). Daži Baznīcas tēvi drosmīgi runā par Deus ludens, par Dievu, kas priecājas sevī (sal. S. Salonijs no Žēnēvas, In Parabolas Salomonis expositio mystica; sv. Gregorijs no Naziansas, Carmina, 589). Tāpēc sports var mums palīdzēt sastapties ar Trīsvienīgo Dievu, jo tas prasa kustību no sevis uz otru, un ne tikai ārēji, bet pirmām kārtām iekšēji. Bez tā tas tiek reducēts uz sterilu savtīguma sacensību. Padomāsim par izteicienu, ko itāļu valodā parasti lieto, lai uzmundrinātu sportistus sacensību laikā: skatītāji kliedz: «Dai!» Varbūt mēs par to nedomājam, bet tā ir skaista pavēle: tas ir darbības vārda «uzdrīkstēties» imperatīvs. Un tas var likt mums pārdomāt, jo runa nav tikai par fizisku sniegumu, iespējams, neparastu, bet gan par sevis atdošanu, par «spēlēšanu». Tas nozīmē atdot sevi citiem – savai izaugsmei, atbalstītājiem, tuviniekiem, treneriem, kolēģiem, publikai, pat pretiniekiem – un, ja esam īsti sportisti, tad mums tas ir svarīgāk par rezultātu. Svētais Jānis Pāvils II – sportists, kā zināms, – par to runāja šādi: «Sports ir dzīvesprieks, spēle, svētki, un kā tāds tas ir jānovērtē, stiprinot spējas veidot draudzības saites, veicināt dialogu un atvērtību vienam pret otru, […] augstāk par skarbajiem ražošanas un patēriņa likumiem un jebkādām citām tīri utilitārām un hedonistiskām dzīves izpratnēm» (Sportistu jubilejas homīlija, 1984. gada 12. aprīlis). Šajā kontekstā īpaši pieminēsim trīs aspektus, kas padara sportu par vērtīgu cilvēciskās un kristīgās audzināšanas līdzekli. Pirmkārt, sabiedrībā, ko raksturo vientulība un kurā pārspīlēts individuālisms ir pārnesis smaguma centru no «mēs» uz «es», ignorējot otru, sports – īpaši komandu sports – māca sadarbības vērtību, kopīgu ceļu, dalīšanos, kas, kā jau minējām, ir Dieva dzīves pašā sirdī (Jņ 16, 14-15). Tādējādi sports var kļūt par svarīgu līdzekli, kas veicina atkalapvienošanos un satikšanos starp tautām, kopienās, skolās un darbavietās, ģimenēs! Otrkārt, arvien digitālākā sabiedrībā, kurā tehnoloģijas, tuvinot attālos cilvēkus, bieži attālina tos, kas ir tuvu, sports uzlabo kopā būšanas konkrētību, ķermeņa, telpas, piepūles, reālā laika izjūtu. Tādējādi, pretstatā kārdinājumam aizbēgt virtuālajā pasaulē, sports palīdz uzturēt veselīgu saikni ar dabu un reālo dzīvi, vietu, kurā tiek īstenota mīlestība (1.Jņ 3.18). Treškārt, konkurētspējīgā sabiedrībā, kurā šķiet, ka dzīvot ir pelnījuši tikai stiprie un uzvarētāji, sports māca arī zaudēt, liekot cilvēkam saskarties ar vienu no dziļākajām patiesībām par savu stāvokli: trauslumu, ierobežotību, nepilnībām. Tas ir svarīgi, jo tieši no šīs trausluma pieredzes mēs atveram sevi cerībai. Sportists, kurš nekad nekļūdās, kurš nekad nezaudē, neeksistē. Čempioni nav nekļūdīgas mašīnas, bet gan vīrieši un sievietes, kuri, pat krītot, atrod drosmi piecelties. Šajā sakarā atkal pieminēsim svētā Jāņa Pāvila II vārdus, kurš teica, ka Jēzus ir «īsts Dieva sportists», jo Viņš uzvarēja pasauli nevis ar spēku, bet ar mīlestības uzticību (Homīlija sportistu jubilejas Misē, 2000. gada 29. oktobris). Nav nejaušība, ka daudzu mūsdienu svēto dzīvē sportam ir bijusi nozīmīga loma gan personīgajā izaugsmē, gan evaņģelizācijas darbā. Padomāsim par svēto Pjērdžordžo Frassati, sportistu aizbildni, kurš tiks pasludināts par svētu 7. septembrī. Viņa vienkāršā un gaišā dzīve mums atgādina, ka tāpat kā neviens nepiedzimst par čempionu, tā arī neviens nepiedzimst par svētu. Tā ir ikdienas mīlestības mācība, kas mūs tuvina galīgai uzvarai (sal. Rom 5,3-5) un dara mūs spējīgus strādāt jaunas pasaules veidošanā. To apliecināja arī svētais Pāvils VI divdesmit gadus pēc Otrā pasaules kara beigām, atgādinot katoļu sporta asociācijas locekļiem, cik lielā mērā sports ir palīdzējis atjaunot mieru un cerību kara seku izpostītajā sabiedrībā (sal. runa C.S.I. locekļiem, 1965. gada 20. marts). Viņš teica: «Jūsu centieni ir vērsti uz jaunas sabiedrības veidošanu: […] apzinoties, ka sports, pateicoties tā veselīgajiem audzināšanas elementiem, var būt ļoti noderīgs instruments cilvēka garīgajai izaugsmei, kas ir pirmais un neaizstājams sakārtotas un mierīgas sabiedrības nosacījums». Dārgie sportisti, Baznīca jums uztic brīnišķīgu misiju: savās sporta aktivitātēs atspoguļot Trīsvienīgā Dieva mīlestību jūsu un jūsu brāļu labā. Iesaistieties šajā misijā ar entuziasmu: kā sportisti, kā treneri, kā biedrība, kā grupas, kā ģimenes. Pāvests Francisks mīlēja uzsvērt, ka Evaņģēlijs Mariju parāda kā aktīvu, vienmēr kustībā, «skrejošu» (sal. Lk 1,39), gatavu, kā to prot mātes, tūlīt doties ceļā pēc Dieva aicinājuma, lai palīdzētu saviem bērniem (sal. Uzruna Pasaules Jauniešu dienu brīvprātīgajiem, 6. augusts 2023). Lūdzam viņu stiprināt mūsu pūles un centienus un vienmēr virzīt tos uz pašu labāko, uz lielo uzvaru - mūžības uzvaru, uz to «bezgalīgo lauku», kur spēle vairs nekad nebeigsies un prieks būs pilnīgs (1Kor 9,24-25; 2 Tim 4,7-8). Vaticannews.va
Foto: Vatican Media |
