Pāvesta katehēzes pilnais teksts: Dārgie brāļi un māsas, turpināsim apcerēt Jēzu, kurš dziedina. Šodien es vēlos jūs aicināt pārdomāt par tām situācijām, kurās jūtamies "bloķēti" vai nonākuši strupceļā. Dažkārt mums šķiet, ka ir bezjēdzīgi turpināt cerēt; mēs padodamies un mūsos vairs nav vēlmes cīnīties. Evaņģēlijos šāda situācija saistās ar paralīzes tēlu. Tāpēc šodien es vēlos pievērsties paralītiķa dziedināšanai, kas aprakstīta Jāņa evaņģēlija piektajā nodaļā (5,1-9). Jēzus dodas uz Jeruzalemi, lai piedalītos jūdu svētkos. Taču Viņš neiet uzreiz uz Templi, bet apstājas pie vārtiem, kur, iespējams, tika mazgātas aitas pirms upurēšanas. Pie šiem vārtiem atradās arī daudzi slimi cilvēki, kuri, atšķirībā no aitām, bija izslēgti no Tempļa, jo tika uzskatīti par nešķīstiem! Un tāpēc Jēzus pats dalās ar viņiem viņu sāpēs. Šie cilvēki cerēja uz brīnumu, kas varētu izmainīt viņu likteni. Pie vārtiem atradās baseins, kura ūdens tika uzskatīts par brīnumainu, tas ir, spējīgu izdziedināt: ik pa laikam ūdens sakustējās, un saskaņā ar ticējumu, tas, kurš pirmais tajā iegremdējās, tika dziedināts. Tādējādi radās sava veida "karš starp slimajiem". Mēs varam iedomāties šo skumjo ainu, kurā nelaimīgie cilvēki ar grūtībām velkas, lai iekļūtu baseinā. Šis baseins tika saukts par Betsatu, kas nozīmē "žēlsirdības nams". Tas ir arī Baznīcas attēls, kur pulcējas slimie un nabagie un kur Kungs nāk, lai dziedinātu un dāvātu jaunu cerību. Jēzus vēršas konkrēti pie cilvēka, kurš jau trīsdesmit astoņus gadus ir paralizēts. Viņš jau ir samierinājies ar savu likteni, jo nekad nevar ienirt baseinā, kad ūdens ir sakustējies (7). Patiesībā tas, kas mūs visbiežāk paralizē, ir vilšanās. Mēs jūtamies nomākti un riskējam krist bezdarbībā. Jēzus paralizētajam vīram uzdod jautājumu, kas var šķist lieks: "Vai tu vēlies būt vesels?" (6). Tomēr šis jautājums ir īpaši nepieciešams, jo, ja cilvēks ir bijis paralizēts tik daudzus gadus, viņam var zust arī vēlme tikt dziedinātam. Dažreiz mēs dodam priekšroku palikt slimības stāvoklī, liekot citiem rūpēties par mums. Dažreiz tas ir arī iegansts, lai nepieņemtu lēmumu par to, ko darīt ar savu dzīvi. Jēzus savukārt atgādina šim cilvēkam par viņa patiesāko un dziļāko vēlmi. Šis vīrs uz Jēzus jautājumu atbild skaidri, atklājot savu dzīves redzējumu. Vispirms viņš saka, ka viņam nav neviena, kas viņu iegremdētu baseinā: tātad tā nav viņa vaina, bet gan citu, kas par viņu nerūpējas. Šāda attieksme kļūst par ieganstu, lai izvairītos no atbildības uzņemšanās. Bet vai tiešām tā ir taisnība, ka viņam nebija neviena, kas viņam palīdzētu? Šeit ir svētā Augustīna skaidrojums: "Jā, lai tiktu dziedināts, viņam noteikti bija vajadzīgs cilvēks, bet tāds, kas būtu arī Dievs. […] Un vajadzīgais cilvēks bija atnācis, tad kāpēc vēl vairāk atlikt dziedināšanu?" Paralītiķis vēl piebilst, ka, mēģinot ienirt baseinā, vienmēr kāds ierodas pirms viņa. Šis cilvēkss pauž fatālistisku skatījumu uz dzīvi. Domājam, ka ar mums notiek dažādas lietas tikai tāpēc, ka mums nav paveicies, jo liktenis ir pret mums. Šis cilvēks ir mazdūšīgs. Viņš jūtas sakauts dzīves cīņā. Jēzus palīdz viņam atklāt, ka viņa dzīve ir paša rokās. Viņš aicina viņu piecelties, atbrīvoties no savas hroniskās situācijas un paņemt savu gultu (8). Šo gultu nedrīkst atstāt vai izmest, jo tā simbolizē viņa pagātnes slimību, tā ir viņa vēsture. Līdz tam brīdim pagātne viņu bija bloķējusi, tā bija piespiedusi viņu gulēt kā mirušam. Tagad viņš ir tas, kurš var paņemt gultu un nest to, kur vien vēlas: viņš var izlemt, ko darīt ar savu dzīvi! Tas nozīmē iet uz priekšu, uzņemoties atbildību par to, kādu ceļu izvēlēties. Un tas viss ir pateicoties Jēzum! Dārgie brāļi un māsas, lūgsim Kungam dāvanu saprast, kur tieši mūsu dzīve ir bloķēta. Mēģināsim izteikt savu vēlmi būt dziedinātiem. Un lūgsim par visiem tiem, kuri jūtas paralizēti, kuri neredz izeju. Lūgsim atgriešanās žēlastību, lai mēs dzīvotu Kristus Sirdī, kas ir patiesā žēlsirdības mājvieta! Vaticannews.va
Foto: Vatican Media | 
