Ielūkojoties vēsturē, viņš atgādināja, ka dievnama, ko šodien redzam, celtniecība ir uzsākta 432. gadā pēc pāvesta Siksta III iniciatīvas. Tas ir veltīts Dievam un nosaukts “Theotokos” – “Dieva Mātes” vārdā, kā gadu pirms tam to proklamēja Efezas koncils. Bazilika paceļas vietā, kur kādreiz atradās iepriekšējā baznīca, kuru uzcēla pāvests Libērijs un patricietis Džovanni pēc tam, kad Dievmāte sapnī bija lūgusi uzcelt viņai veltītu dievnamu tur, kur uzsnigs sniegs. Bija 358. gada nakts no 4. uz 5. augustu. Ārā valdīja vasaras tveice. Tradīcija vēstī, ka sniegs uzsniga Eskvilīna pakalnā un ka pāvests Libērijs sniegā iezīmēja jaunās baznīcas proporcijas. No šejienes ir radies Marijas Sniegaines nosaukums, kas vēlāk tika izmantots, nosaucot daudzas citas baznīcas Rietumu pasaulē. Ik gadus tūkstošiem svētceļnieku ierodas, lai apbrīnotu baltu un rozā ziedlapiņu birumu no Santa Maria Maggiore bazilikas griestiem. “Šodien mēs visi esam šādas zīme liecinieki,” teica kardināls Makrickas ticīgajiem, kuri piedalījās Svētajā Misē. Viņš atgādināja, ka tieši pirms gada pāvests Francisks, esot klāt tradicionālajā ziedlapiņu “snigšanā”, runāja par divkāršām sajūtām, ko cilvēka dvēselē izraisa baltā, neaptraipītā sniega snigšana. Tā ir apbrīna un izbrīns reizē. Francisks teica: “Redzot, kā krīt sniegs, “acs apbrīno” un “sirds brīnās”. 
Kardināls Makrickas sacīja, ka tas mums palīdz interpretēt snigšanas zīmi: tā var tikt uztverta kā žēlastības simbols, kā realitāte, kas vieno skaistumu un dāvanu bez nosacījumiem. “Tas ir kaut kas tāds, ko nevar izpelnīties, bet vēl jo mazāk nopirkt. To var saņemt tikai dāvanā. Kā tāda, tā ir pavisam negaidīta, tieši tāda pati, kā sniega snigšana Romā vasaras viducī,” sacīja Santa Maria Maggiore bazilikas arhipriesteris. “Arī žēlastība raisa apbrīnu un izbrīnu,” piebilda kardināls. Viņš aicināja neaizmirst šos divus vārdus: spēju apbrīnot un spēju brīnīties, kā arī tās nepazaudēt, jo šīs spējas veido daļu no pašas ticības pieredzes. Sniega brīnuma atcerei var būt arī cita dziļa nozīme, jo sniegs atgādina par baltumu, par tīrību. Evaņģēlijos ir izmantots sniega baltums, lai aprakstītu Dieva godību, kas apņem Viņam dārgos ļaudis, kā tas ir pieminēts Pārveidošanās stāstā, kā arī eņģeļu vēstī pie Jēzus kapa Viņa augšāmcelšanās rītā. Baltums simbolizē piederību debesu pasaulei. No otras puses, sniega baltums ir tik spēcīgs, ka saulē tas gandrīz apžilbina. Zināmā veidā tā ir Dieva godības metafora, kas apvij radības, kuras atrodas ar Viņu draudzībā. Izbrīns, apbrīna un baltums kā tīrība, kas atspoguļo īpašu žēlastību un liecina par Dieva tuvību, ir ļoti suģestīvas realitātes un mēs tās rodam apvienotas Marijā, kuru ne velti godinām skaistajā tautas dievbijības dziesmā ar šādiem vārdiem: “Tu esi skaista, kā saule, balta kā mēness un visskaistākās zvaigznes nav skaistākas par tevi”. Dieva Māte bija pirmās snigšanas uz Eskvilīna pakalna iniciatore, jo viņa gribēja, lai šajā, visaugstākajā Romas vietā gadu simteņiem tiktu slavēts viņas Dēla Jēzus vārds. Tāpat kā Kānas kāzās, viņa vadīja un turpina vadīt Baznīcas bērnus pretim sava Dēla pazīšanai un dziļākai mīlestībai uz Viņu. Kardināls Rolandas Makrickas piebilda, ka šo Marijas mātišķo vadību savā dzīvē dziļi izjuta arī pāvests Francisks, kurš ieradās šajā dievnamā, lai no viņas, mūsu debesu Mātes, “Salus Populi Romani”, gūtu iedvesmu un mierinājumu. Tāpat kā viņš, arī tūkstošiem svētceļnieku šajā Jubilejas gadā pārkāpj šīs mariāniskās svētnīcas Svēto durvju slieksni, lai lūgtu Dieva žēlastību un ar atjaunotu ticību un kā sniegs, tīru sirdi, būtu par Dieva lielo darbu lieciniekiem pasaulē. “Pārkāpt šīs bazilikas Svēto durvju slieksni, nozīmē uzticēt savu dzīves un ticības gājumu Marijas mātišķajai aizbildniecībai un atvērties cerībai, kas nepieviļ,” Svētās Mises homīlijā teica kardināls Makrickas. Atgādinot, ka svētku dienas Evaņģēlija lasījumā pirmie Marijas vārdi ir “Augsti slavē Kungu, mana dvēsele”, viņš atzīmēja, ka skaitot šīs sakrālās rindas, varbūt neievērojam šo vārdu nozīmi. Vārds “slavēt” burtiski nozīmē “darīt lielu”, “palielināt”. Marija “palielina Kunga darbus”, nevis savas grūtības un bailes. Bieži vien pastāv kārdinājums padoties grūtībām un bailēm. Dievmāte rāda, ka tas nav mūsu ceļš, viņa izvirza Dievu kā pirmo lielumu savā dzīvē. No šejienes izriet “Magnificat”, no šejienes izriet prieks ticēt un dzīvot. Prieks dzimst nevis no problēmu neesamības, bet gan no ticības Dieva klātbūtnei, kas mums palīdz, kas ir mums tuvs. Dievs ir liels, jo Viņš mūs, kas esam mazi, uzlūko un mīl. Marija patiešām atzīst sevi par mazu un cildina “lielās lietas”, ko Kungs ir darījis viņā, kura, pieņemot sevī dievišķo dzīvību, kļuva par Dieva Māti. “Kungs dara brīnumu lietas ar mazajiem un tīrajiem sirdī, ar tiem, kuri nedomā, ka ir lieli, bet, kuri savā dzīvē atvēl vietu Dievam,” Marijas Sniegaines svētkos apliecināja kardināls Makrickas. “Viņš izlej savu žēlsirdību pār tiem, kuri Viņam uzticas un paaugstina pazemīgos. Marija par to slavē un cildina Dievu.” “Arī mēs, tāpat kā Marija, šodien esam aicināti atcerēties “lielās lietas”, ko Kungs paveic mūsu dzīvē, Baznīcas dzīvē un pasaulē. Esam aicināti slavēt mūsu Kungu šajā Viņa namā, kurā Viņš uzklausa lūgšanas, kuras šajā vietā paceļ Viņa kalpi un Viņa tauta,” atgādinot svētku liturģijas pirmo Svēto Rakstu lasījumu, teica Marijas Lielākās bazilikas arhipriesteris. Viņš aicināja ļaut, lai mūsu sirds līdz ar lūgšanu plešas plašumā un lielāks top prieks. Kardināls Makrickas rosināja lūgt Jaunavu Mariju, Sniega Dievmāti un “Salus Populi Romani”, lai viņa mātišķi vada visu Baznīcu un Svēto tēvu Leonu XIV, kā arī lūgt žēlastību, lai mēs, ticīgie, katru dienu paceļot skatienu pretim debesīm, pretim Dievam, spējam teikt: “Paldies! Mana dvēsele slavē Tevi un gavilē Tevī, Kungs!” Vaticannews.va
Foto: Vatican Media |
