Turpinot katehēžu ciklu par Jēzus dzīves pēdējo dienu notikumiem, Svētais tēvs skaidroja Jāņa evaņģēlija trīspadsmito nodaļu, kurā cilvēka nodevība sastopas ar Dieva piedošanu. «Dārgie brāļi un māsas! Šodien pievērsīsimies vienam no šokējošākajiem un spilgtākajiem žestiem Evaņģēlijā. Runa ir par brīdi, kad Jēzus Pēdējo vakariņu laikā pasniedz maizes kumosu tam, kurš grasās Viņu nodot. Tas nav tikai dalīšanās žests; tas ir kaut kas dziļāks, tas ir mīlestības pēdējais mēģinājums nepadoties. Svētais Jānis ar savu dziļo garīgo jūtīgumu apraksta šo brīdi šādi: "Vakariņu laikā, kad velns Jūdasam, Sīmaņa Iskariota dēlam, sirdī jau bija iedvesis Viņu nodot [...] Jēzus, zinādams, ka Viņa stunda ir pienākusi [...], viņus mīlēja līdz galam" (Jņ 13,1-2). Mīlēt līdz galam: tā ir atslēga, lai izprastu Kristus Sirdi. Mīlestība, kas neapstājas noraidījuma, vilšanās vai pat nodevības priekšā. Jēzus zina, ka Viņa stunda ir pienākusi, Viņš izvēlas un to pieņem. Viņš ir tas, kurš zina brīdi, kad Viņa mīlestībai būs jāpiedzīvo vissāpīgākās ciešanas – nodevība. Un tā vietā, lai atkāptos, apsūdzētu, aizstāvētos… Jēzus turpina mīlēt: Viņš mazgā kājas, iemērc maizes kumosu un pasniedz to savējiem. Uz jautājumu: "Kungs, kurš tas ir? Jēzus atbild: "Tas, kuram Es, maizi iemērcis, pasniegšu" (Jņ 13,26) Ar šo vienkāršo un pazemīgo žestu Jēzus nes mīlestību uz priekšu, to nes līdz galam. Ne tāpēc, ka Viņš ignorētu notiekošo, bet tieši tāpēc, ka to skaidri apzinās. Jēzus saprot, ka cilvēku sirdis, pat ja tās ir iegrimušas ļaunumā, joprojām var sasniegt ar maiga žesta gaismu. Jo Viņš zina, ka patiesa piedošana negaida grēku nožēlu, bet vispirms piedāvā sevi kā bezmaksas dāvanu, pat pirms tā tiek saņemta. Jūda, diemžēl, to nesaprot. Pēc maizes kumosa – teikts Evaņģēlijā – "sātans iegāja viņā" (27). Šis pants mūs pārsteidz: it kā ļaunums, kas līdz tam bija apslēpts, izpaužas tad, kad mīlestība ir atklājusi savu visneaizsargātāko seju. Un tieši šī iemesla dēļ, brāļi un māsas, šis maizes kumoss ir mūsu pestīšana, jo tas mums saka, ka Dievs dara visu – absolūti visu –, lai mūs sasniegtu, pat tajā stundā, kad mēs Viņu atraidām. Tieši šeit piedošana atklājas visā savā spēkā un parāda cerības konkrēto seju. Tas nav vājums, bet spēja atstāt otru brīvu, vienlaikus mīlot viņu līdz galam. Jēzus mīlestība nenoliedz sāpju patiesību, bet neļauj ļaunumam teikt pēdējo vārdu. Tas ir noslēpums, ko Jēzus dara mūsu labā, kurā arī mēs esam aicināti piedalīties. Cik daudz attiecību izjūk, cik daudz dzīves stāstu kļūst sarežģīti, cik daudz vārdu paliek neizteikti. Tomēr Evaņģēlijs mums parāda, ka vienmēr ir veids, kā turpināt mīlēt, pat ja viss šķiet neatgriezeniski apdraudēts. Piedot nenozīmē noliegt ļaunumu, bet gan neļaut tam radīt vēl lielāku ļaunumu. Tas nenozīmē, ka nekas nav noticis, bet gan darīt visu iespējamo, lai aizvainojums neaizēnotu mūsu skatienu. Kad Jūda iziet no istabas, "bija nakts" (30). Un tūlīt Jēzus saka: "Tagad Cilvēka Dēls tiek pagodināts" (31). Vēl ir dziļa nakts, bet gaisma jau sāk spīdēt. Un tā spīd, jo Kristus ir uzticīgs līdz galam, un tāpēc Viņa mīlestība ir stiprāka par naidu. Dārgie brāļi un māsas, arī mēs piedzīvojam sāpīgas un nogurdinošas naktis. Piedzīvojam dvēseles naktis, vilšanās naktis, naktis, kurās mūs kāds ir sāpinājis vai nodevis. Šādos brīžos rodas kārdinājums noslēgties, pasargāt sevi, atriebties. Bet Kungs mums norāda uz cerību, ka vienmēr ir cits ceļš. Viņš māca, ka mēs varam piedāvāt maizes kumosu arī tiem, kas pagriež mums muguru, varam atbildēt ar uzticības klusumu, varam iet uz priekšu ar cieņu, neatsakoties no mīlestības. Šodien lūgsim žēlastību spēt piedot, īpaši tad, kad jūtamies nesaprasti, kad jūtamies pamesti. Jo tieši šajā stundā mīlestība var sasniegt savu virsotni. Jēzus mums māca, ka mīlēt nozīmē ļaut otram būt brīvam, nekad nepārstājot ticēt, ka šo brīvību, ievainotu un pazaudētu, tomēr var izraut no tumsas maldiem un atjaunot labestības gaismā. Kad piedošanas gaisma caurstrāvo mūsu sirds dziļumus, mēs saprotam, ka tā nekad nav veltīga. Pat ja otrs to nepieņem, pat ja tā šķiet kādam nevajadzīga, piedošana atbrīvo tos, kas to dāvā: tā izšķīdina aizvainojumus, atjauno mieru un ved mūs pie sevis pašiem. Jēzus ar vienkāršu maizes kumosa piedāvāšanas žestu parāda, ka katra nodevība var kļūt par pestīšanas iespēju, ja tā tiek izvēlēta kā vieta lielākai mīlestībai. Viņš nepadodas ļaunumam, bet gan uzvar to ar labestību, neļaujot tam iznīcināt to, kas mūsos ir vispatiesākais: spēju mīlēt». Audiences noslēgumā pāvests sirsnīgi apsveica itāļu valodā runājošos svētceļniekus, kuru vidū bija dažādu reliģisko kopienu pārstāvji. Svētais tēvs mudināja ar apustulisku dedzību liecināt par savām harizmām Baznīcas labā. Romas bīskaps sveica arī draudžu grupas, iedrošinot dāsni atsaukties uz Kunga aicinājumu būt priecīgiem pestīšanas Evaņģēlija vēstnešiem. Leons XIV apsveica arī jauniešus, slimniekus un jaunlaulāto pārus. "Šodien mēs svinam svētā Bernarda no Klervo, lielā Baznīcas doktora un cildenā Dievmātes dziesminieka, svētkus. Viņš ir cilvēks, kas izstaroja sev visapkārt mieru, parādot, kā izdzīvot Evaņģēliju," - teica pāvests. Svētais tēvs apsveica Romā klātesošos poļu ticīgos, kā arī tos, kuri piedalās svētceļojumā uz Jasna Guras svētnīcu Čenstohovā, aicinot visus lūgties par miera dāvanu – neapbruņotu un atbruņojošu mieru visai pasaulei, īpaši Ukrainai un Tuvajiem Austrumiem. Vaticannews.va
Foto: Vatican Media | 
