“325. gadā bīskapi no toreizējās kristīgās pasaules sapulcējās Nīkajā. Pasludinot Jēzus Kristus dievišķību, viņi apliecināja “Credo” formulējumus, ka Viņš ir “patiess Dievs no patiesa Dieva” un būtībā (homoousios) līdzīgs Tēvam. Tādējādi, viņi izteica ticību, kas turpina vienot kristiešus. Nīkajas koncils izceļas kā drosmīga zīme dažādību vidū – tā ir agrīnā liecība par to, ka mūsu Ticības apliecinājums var pārvarēt šķelšanos un stiprināt kopību,” vēstījumā Ekumeniskās nedēļas dalībniekiem raksta pāvests. Leons XIV atzīmē, ka līdzīga vēlēšanās vadīja 1925. gadā Stokhomā notikušās Universālās kristīgās konferences dalībniekus, kuri bija sapulcējušies pēc Upsalas luterāņu arhibīskapa Nātana Soderbloma iniciatīvas. Toreiz Stokholmā bija ieradušies ap 600 pareizticīgo, anglikāņu un protestantu līderu. Soderbloms vadījās pēc pārliecības, ka “kalpojums vieno”. Tāpēc viņš aicināja kristīgos brāļus un māsas negaidīt vienošanos katrā teoloģijas punktā, bet vienoties “praktiskajā kristietībā”, proti, kalpot pasaulei kopā, tiecoties pēc miera, taisnības un cilvēka cieņas. Lai arī Katoliskā Baznīca toreiz tikšanās reizē nepiedalījās, pāvests Leons XIV ar pazemību un prieku apgalvo, ka “šodien mēs esam kopā kā Kristus mācekļi, atzīstot, ka tas, kas mūs vieno, ir lielāks par to, kas šķir”. Romas bīskaps atgādina, ka kopš Vatikāna II koncila Katoliskā Baznīca no visas sirds apskāva ekumenisko gājumu. Koncila dekrēts par ekumenismu “Unitatis Redintegratio” aicina veikt dialogu pazemīgā un brālīgi mīlošā garā. Tas balstās uz mūsu kopējo kristību un sūtību pasaulē. Mēs ticam, ka vienotībai, ko Kristus vēlas savai Baznīcai, ir jābūt redzamai un kā tādai, tai jāaug caur teoloģisko dialogu, kopīgo lūgšanu kur tas ir iespējams un kopīgo liecināšanu cilvēces ciešanās. “Šis aicinājums uz kopīgo liecināšanu spēcīgu izteiksmi rod tematā, kas ir izvēlēts šai Ekumeniskajai nedēļai un kas saucas “Laiks Dieva mieram”,” atzīmē pāvests. “Mūsu pasaule nes dziļas konfliktu, nevienlīdzības, vides postījumu un garīgās atsvešināšanās brūces,” raksta Svētais tēvs, “tomēr, šo izaicinājumu vidū mēs atzīstam, ka miers nav tikai cilvēcisks sasniegums, bet ir Kunga klātbūtnes zīme mūsos. Tas ir gan apsolījums, gan pienākums, jo Kristus sekotāji ir aicināti kļūt par izlīgšanas kaldinātājiem. Šķelšanās tiem ir jāuzveic ar drosmi, vienaldzība ar iejūtību un ir jānes dziedināšana tur, kur ir ievainojumi.” Leons XIV atgādina, ka 1989. gadā Jānis Pāvils II bija pirmais Romas bīskaps, kurš apmeklēja Zviedriju. Upsalas katedrālē viņu sirsnīgi uzņēma Zviedrijas Baznīcas primass, arhibīskaps Bertils Verkstroms. Līdz ar šo brīdi tika pavērta jauna lappuse katoļu un luterāņu attiecībās. Tās turpinājās ar kopīgo Reformācijas atceri Lundā 2016. gadā, kad ar Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas līderiem kopīgajā lūgšanā un grēku nožēlā vienojās pāvests Francisks. “Tobrīd mēs apliecinājām savu kopīgo gājumu “no konflikta uz kopību”,” raksta Leons XIV. Viņš izsaka gandarījumu, ka Ekumeniskajā nedēļā Stokholmā piedalās Svētā Krēsla delegācija un novēl, lai Svētais Gars, kurš iedvesmoja Nīkajas koncilu un kurš turpina vadīt kristiešus, stiprina brālīgumu un atmodina jaunu cerību par vienotību, pēc kuras savu sekotāju vidū tik ļoti ilgojas Kungs. Vaticannews.va | 
