Turpinot katehēzes ciklu par Jēzus dzīves pēdējo dienu notikumiem, pāvests Leons XIV skaidroja Jāņa evaņģēlija astoņpadsmito nodaļu, kas vēstī par Jēzus sagūstīšanu Olīvdārzā. «Dārgie brāļi un māsas! Šodien pievērsīsimies ainai, kas iezīmē Jēzus ciešanu sākumu: brīdim, kad Viņš tiek sagūstīts Olīvdārzā. Evaņģēlists Jānis ar savu ierasto dziļumu mums nerāda nobijušos Jēzu, kurš bēg vai mēģina slēpties. Gluži pretēji, viņš parāda brīvu cilvēku, kurš runā un sper soli uz priekšu, ejot pretī stundai, kurā atklāsies vislielākās mīlestības spožums. Jēzus, zinādams visu, kas nāks pār Viņu, izgāja tiem pretī un sacīja viņiem: «Ko jūs meklējat?» (Jņ 18,4). Jēzus zina. Tomēr Viņš neatkāpjas. Viņš ļaujas. Ne vājuma, bet mīlestības dēļ. Tās mīlestības dēļ, kas ir pilnīga un nobriedusi, kas nebaidās noraidījuma. Jēzus tiek sagūstīts, jo Viņš atļauj sevi sagūstīt. Viņš nav aresta upuris, bet dzīvības dāvanas devējs. Šajā žestā iemiesojas cilvēces cerība uz glābšanu. Tā palīdz mums apzināties, ka pat visdrūmākajā stundā varam palikt brīvi, lai mīlētu līdz galam. Kad Jēzus atbild: «Es esmu tas», kareivji nokrita zemē. Tas ir noslēpums, jo šī frāze Bībeles tekstā atsaucas uz paša Dieva vārdu: "Es esmu." Jēzus atklāj, ka Dieva klātbūtne izpaužas tur, kur cilvēce piedzīvo netaisnību, bailes, vientulību. Tur atspīd patiesā gaisma, nebaidoties no draudiem, ka to nosegs tuvojošās tumsas plīvurs. Nakts vidū, kad šķiet, ka viss brūk, Jēzus parāda, ka kristīgā cerība nav izvairīšanās, bet gan apņēmība. Šī attieksme ir dziļas lūgšanas auglis, kurā Dievs netiek lūgts atbrīvot no ciešanām, bet dot spēku turpināt mīlēt, apzinoties, ka dzīvi, kas brīvprātīgi ziedota no mīlestības, mums neviens nevar atņemt. «Ja jūs Mani meklējat, atstājiet tos, lai tie iet» (Jņ 18.8). Aresta brīdī Jēzus neuztraucas par savu glābšanu. Viņš vēlas tikai, lai Viņa draugi varētu aiziet brīvi. Tas parāda, ka Viņa upuris ir patiesa mīlestības izpausme. Jēzus ļauj sargiem sevi sagūstīt un ieslodzīt cietumā tādēļ, lai viņa mācekļi varētu palikt brīvi. Jēzus katru savas dzīves dienu izdzīvoja kā sagatavošanos šai dramatiskajai un reizē cildenajai stundai. Tāpēc, kad tā pienāks, Viņam būs spēks nemeklēt glābšanas ceļu. Viņa sirds labi zina, ka zaudēt dzīvību mīlestības dēļ nav neveiksme, bet noslēpumaina auglība. Līdzīgi kā kviešu grauds, kas iekrīt zemē, nepaliek viens, bet mirst un nes bagātīgus augļus. Arī Jēzus izjūt satraukumu ceļa priekšā, kas, šķiet, ved tikai uz nāvi un visa beigām. Taču Viņš ir pārliecināts, ka tikai mīlestības dēļ zaudēta dzīve tiek atgūta no jauna. Tieši šeit slēpjas patiesā cerība: nevis mēģinājumā izvairīties no sāpēm, bet gan ticībā, ka pat visnetaisnīgāko ciešanu vidū slēpjas jaunas dzīvības sēkla. Un mēs? Cik bieži mēs aizstāvam savu dzīvi, savus plānus, savu drošību, neapzinoties, ka, tā rīkojoties, mēs paliekam vieni. Evaņģēlija loģika ir citāda: tikai tas, kas tiek dāvāts, uzplaukst; tikai nesavtīga mīlestība var atjaunot ticību pat tur, kur viss šķiet zaudēts. Marka evaņģēlijs stāsta arī par kādu jaunu vīrieti, kurš brīdī, kad Jēzus tiek arestēts, aizbēg kails (Mk 14,51). Tas ir mīklains, bet ļoti izteiksmīgs tēls. Arī mēs, cenšoties sekot Jēzum, piedzīvojam brīžus, kad tiekam pārsteigti nesagatavoti un zaudējam savu pārliecību. Tie ir vissmagākie brīži, kad mums rodas kārdinājums pamest Evaņģēlija ceļu, jo patiesa mīlestība mums šķiet neiespējama. Tomēr jauneklis ir tas, kurš Evaņģēlija beigās paziņos sievietēm par augšāmcelšanos, vairs ne kails, bet tērpts baltās drānās. Tā ir mūsu ticības cerība: mūsu grēki un mūsu vājības neliedz Dievam mums piedot un atjaunot mūsos vēlmi turpināt sekot Viņam, lai mēs spētu ziedot savu dzīvi citu labā. Dārgie brāļi un māsas, centīsimies pieņemt mīlošā Tēva gribu, ļaujot savai dzīvei kļūt par atbildi žēlastībai, ko esam saņēmuši. Dzīvē nav nepieciešams visu kontrolēt. Pietiek katru dienu censties nesavtīgi mīlēt. Patiesa cerība mums palīdz apzināties, ka pat pārbaudījumu tumsā Dieva mīlestība mūs atbalsta un ļauj mūsos nobriest mūžīgās dzīves augļiem». Katehēzi pāvests Leons XIV noslēdza ar aicinājumu: «Pagājušajā piektdienā mēs ar lūgšanām un gavēni atbalstījām savus brāļus un māsas, kas cieš kara dēļ. Šodien es atkal vēršos ar stingru aicinājumu gan pie iesaistītajām pusēm, gan pie starptautiskās sabiedrības, lai pēc iespējas ātrāk tiktu izbeigts konflikts Svētajā Zemē, kas ir izraisījis tik daudz terora, iznīcības un nāvi. Es pieprasu atbrīvot visus ķīlniekus, panākt pastāvīgu pamieru, atvieglot humānās palīdzības drošu piegādi un respektēt cilvēktiesības, īpaši kas attiecas uz pienākumu aizsargāt civiliedzīvotājus, aizliegt veikt kolektīvu sodīšanu un cilvēku piespiedu pārvietošanu. Es pievienojos kopīgajam paziņojumam, ko vakar izdeva Jeruzalemes grieķu pareizticīgo un latīņu rita patriarhi, pieprasot "izbeigt šo vardarbības spirāli, izbeigt karu un dot priekšroku cilvēku kopējam labumam"». Audiences noslēgumā Svētais tēvs apsveica atsevišķas svētceļnieku grupas, kā arī jauniešus, slimniekus un jaunlaulāto pārus. Viņš sveica priesteru grupu no Milānas un semināristus, kuri piedalās formācijas kursos. «Dārgie draugi, es aicinu jūs turpināt priecīgi sekot Kristum, kurš vēlas jūs veidot par brālības lieciniekiem un miera nesējiem». Svētais tēvs apsveica arī ticīgos no dažādām Itālijas pilsētām, mudinot būt dedzīgiem un neatlaidīgiem lūgšanā un karitatīvajā darbā. Vaticannews.va | 
