Ar ko bijuši bagāti Latvijā aizvadītie gadi? Tie bijuši grūtībām bagāti. Es ierados Latvijā tieši divus mēnešus pirms Covid-19 pandēmijas sākuma, kas ilga gandrīz divus gadus. Kā tu šo laiku izdzīvoji? Kad ierados, uzreiz notika “Jērikas” rekolekcijas jauniešiem, tad pēc divu nedēļu pārtraukuma sekoja “Kānas” rekolekcijas lietuviešiem, un vēl pēc divām nedēļām – latviešiem. Visur piedalījos kalpošanā, tas bija ļoti intensīvs laiks. Pēc šīm aktivitātēm gribējās tādu mierīgāku laiku, bet ar kovidu iznāca pavisam mierīgs. Mūsu kopiena “Chemin Neuf” ir aktīva savā ārējā darbībā, tādēļ tas mums bija ļoti grūts laiks. Labi bija tas, ka šajā laikā varēju vairāk veltīties latviešu valodas apgūšanai. Kā tu mācījies valodu? Man bija grāmata, no kuras katru pēcpusdienu mācījos, bet divas reizes nedēļā satikos uz stundu ar skolotāju. Marta vidū pienāca laiks, kad varējām tikties tikai zūmā, tas bija apgrūtinoši, jo skaņas tik precīzi nevar saklausīt. Tāpēc es nolēmu aprīļa sākumā beigt valodas stundas un mājā dzīvojošajiem – Voldemāram un Līvijai, kā arī Arnitai – teicu, lai ar mani runā tikai latviski. Maijā jau varēju mūsu brālībā sākt dalīties latviski. Kāda tev šķiet latviešu valoda? Ļoti grūta! Šī ir bijusi visgrūtākā valoda no tām, kuras esmu mācījusies. Bet tās ir pavisam citas, daudz dziļākas komunikācijas iespējas, ja var sarunāties latviski. Kā ir runāt ar latviešiem latviski? Daudzreiz domāju – vai tiešām esmu saprasta vai cilvēki izliekas, ka mani ir sapratuši. Reizēm, kad lasu konferenci, man ir grūti uztvert, vai neesmu saprasta valodas vai mana domu gājiena dēļ. Kā tu gatavojies savām uzrunām? Sākumā visu uzrakstīju latviski un tad iedevu Līvijai, lai viņa pārlasa, izlabo kļūdas. Tiekoties ar cilvēkiem, lasīju no lapas, bet tas gluži nav mans pasniegšanas veids. Man patīk runāt no galvas, brīvi. Pirms diviem gadiem jau vairs tikai uz lapas atzīmēju punktus, kuriem gribu pieskarties savā uzrunā, bet šajās pēdējās rekolekcijās es vairs daudz neskatījos papīrā un runāju no galvas, tas man patika vislabāk. Tagad esi iemācījusies valodu un būs jādodas citur… Es vēl turpināšu darbu pie dažādiem projektiem šeit, Liepājā, kas saistīti ar mājas labiekārtošanu, un atbraukšu arī pārbaudīt finanses. Piecu gadu laikā tapusi arī kapela blakus esošajā ēkā. Projekts par kapelu jau bija izveidots, bet darbi nevirzījās uz priekšu, jo trūka finansējuma. Tieši tajā gadā Vācijas palīdzības organizācija “Bonifatiuswerk” piedāvāja finansiālu palīdzību, ko arī ieguvām, tāpat rakstīju projektus un lūgumu pēc finansiāla atbalsta arī citām organizācijām, kuras biju jau iepazinusi iepriekš. Tagad varu teikt, ka šeit paliks mans ieguldītais darbs, kad pati jau došos citur. Par ko vēl ir prieks un pateicība, ka to varēji piedzīvot šeit, Latvijā? Visas attiecības ar cilvēkiem ir ļoti liela vērtība. Sākums bija grūts, jo latviešiem tuvoties nav viegli. Paiet ilgs laiks, kamēr var iemantot otra cilvēka uzticību, bet, kad tas ir noticis, tad veidojas dziļas attiecības. Šajā ziņā Covid-19 laiks nepalīdzēja, jo ar daudziem varēju tikties tikai caur ekrānu. Katrai valstij ir sava bagātība, kādu tu esi iepazinusi Latviju? Latvija ir ļoti skaista zeme, tās daba ir tik dažāda: jūra, meži, lauki. Manī apbrīnu rada tas, ka ļoti daudzi cilvēki prot dzīvot saskaņā ar dabu un izmantot tās bagātības, piemēram, tecina bērzu sulas, vāc dažādas zāļu tējas. Es pazīstu tikai kādas divas trīs ābolu šķirnes, bet Latvijā to ir tik daudz! Nemaz nevar teikt, ka tas ir vienkāršs ābols, bet katrs jāsauc pēc tā šķirnes – cukuriņš, dzidrais. Reiz nokļuvām parkā, kas izveidots akliem cilvēkiem, bet tur ikviens var iejusties akla cilvēka “ādā”, uzliekot tumšas brilles un cenšoties atpazīt dabu ar taustes palīdzību. Es šajā parkā pavadīju kādu cilvēku, kurš varēja atpazīt ļoti daudzus kokus, tikai tos aptaustot. Es, pat redzot šos kokus, tik daudz neatpazītu. Kādu tu esi piedzīvojusi citu cilvēku attieksmi pret sevi šeit, Latvijā? Pamatā jau man iznāk tikties ar kopienas cilvēkiem vai kristiešiem, kuru attieksme pret mani ir labvēlīga. Sākumā, kad vēl apguvu latviešu valodu un veikalā centos runāt, tad pārdevēji uzreiz pārgāja uz krievu valodu, domājot, ka esmu krieviete, bet es nemaz nerunāju krieviski. Tādēļ turpināju runāt latviski, bet viņi – krieviski, tad gan bija grūti saprasties. Pasūtot brilles, piedzīvoju ne pārāk labu attieksmi, tādēļ manī radās jautājums – vai šādi pret mani izturētos arī tad, ja būtu runājusi angliski? Kas paveikts šajos piecos gados? Mūsu kopienas mājā vienmēr trūka istabiņas, tādēļ tagad otrā stāva koridors ticis sašaurināts un izveidotas jaunas istabas. Tāpat bija nepieciešams arī dzīvoklis otrajai ģimenei, kas augustā ieradīsies uz dzīvi Liepājā, un otrajā stāvā to bija ērti ierīkot. Kopienā ir kāds cilvēks, kurš ir speciālists plānošanas un būvniecības jautājumos, tādēļ mums ir ļoti palīdzējis. Telpas tiks izmantotas rekolekciju rīkošanā, ko tagad plānojam jau īstenot trīs reizes gadā – oktobrī, gavēnī un jūnija beigās, jūlija sākumā. Tajās aicinām piedalīties visus, kas vēlas, arī cilvēkus, kuri nav mūsu kopienā. Tad vēl papildus notiek vienas nedēļas iekšējās dziedināšanas rekolekcijas, “Kānas” sesijas. Vai tā tev ir pirmā pieredze, iesaistoties tādos vērienīgos projektos? Tik liela mēroga projektos esmu pirmo reizi, bet, kad dzīvoju Čehijā, tad tur arī biju iesaistīta mājas atjaunošanā, un tas man palīdz. Reizēm man jāsmejas par to, ka brīvāk varu runāt par būvdarbiem, bet grūtāk man ir izteikties par ikdienas vajadzībām. Man patīk process, kurā esmu, – tas sākas ar ideju, ko apspriežam kopā, un tad tālāk varu redzēt tās īstenošanos dzīvē. Tā bija ar mūsu jauno kapelu. Kad ierados Liepājā, Voldemārs mani aizveda uz šo ēku un rādīja, kur būs ieeja, altāris, sakristeja… es neko no tā neredzēju, bet tagad viss ir tapis. Ar ko šis Liepājas periods tevi ir garīgi bagātinājis? Domāju, ka esmu kļuvusi atvērtāka uz citiem lūgšanas veidiem, nekā praktizēju līdz šim, un arī to, cik dažādi cilvēki var izdzīvot savu ticību. Tik daudz litāniju kā šeit es savā dzīvē iepriekš neesmu lūgusies. Te esmu mācījusies neņemt lietas tik nopietni, kā to biju radusi iepriekš. Piemēram, man līdz šim bija ļoti svarīgi, lai mans vārds tiktu pareizi uzrakstīts ar “c” burtu. Arī domāšanas veids šeit atšķiras no tā, kā esmu pieradusi, tādēļ esmu mācījusies vairāk piekāpties, lai iznākums būtu labs lielākajai daļai cilvēku. Svarīgākais ir rezultāts, nevis veids, kā to sasniedz. Ko tu ņemsi līdzi savā sirdī, kad dosies prom no Latvijas? Visus cilvēkus. Arī skaisto skatu pa savu logu uz Sv. Nikolaja Karostas pareizticīgo Jūras katedrāli. Šeit piedzīvoju to, ka ekumenisms var būt ļoti vienkāršs un viegls. Atbraucot uz Latviju, es vispār nezināju, kurš ir katolis, kurš luterānis, vēlāk tikai ar laiku to sapratu. Kur tālāk vedīs tavs ceļš pēc Latvijas? Uz Šveici, tur kopienai “Chemin Neuf” ir Betānijas māja Sanktniklausenā. Turpināšu to pašu misiju, ko jau veicu tagad, – es esmu kā iekšējais auditors, kurš pārbauda finansiālo stāvokli un apdrošināšanas 12 valstīs, kurās atrodas mūsu kopienas mājas. Vai tu šo darbu iepriekš esi mācījusies vai apguvi no jauna? Dzīvojot Čehijā, ar to jau nedaudz sāku nodarboties, bet vispār to esmu apguvusi pašmācības ceļā. Izmantoju interneta kursu vācu grāmatvedībā, bet tā ir ļoti atšķirīga no visām citām valstīm. Tad viens kopienas brālis pirms pirmās došanās šī pienākuma veikšanā mani divas dienas apmācīja. Tagad jau rit ceturtais gads, kopš kopienā pildu šo pienākumu. Man patīk tas, ko es daru, un man patīk arī ceļot, tas ir iespaidīgi. Braucu uz Maurīciju – tur man priekšā brāļi un māsas, tāpat – Kongo, Filipīnās. 
Bianka (sestā no kreisās) starp kopienas “Chemin Neuf” Latvijā brāļiem un māsām
Jānis un Linda Butleri, kuru ģimenē ir četri bērni – Vitnija, Mārtiņš, Jānis Jēkabs un Aleksandrs – kopš augusta dzīvo kopienas “Chemin Neuf” mājā Liepājā, kur ieradušies pēc Francijā aizvadītiem 12 gadiem. Kāds bijis viņu ceļš, aicinām iepazīties šajā intervijā. Kāds bija jūsu abu ceļš uz kopienu, un kā tas aizveda uz Franciju? Linda: 2001. gada vasarā pirmo reizi piedalījāmies kopienas “Chemin Neuf” “Kānas” vasaras sesijā Vecpiebalgā. Jānis: Tas nebija viegli – doties uz šo vasaras sesiju, jo bija jāpieņem lēmums piedalīties un tajā laikā Dievs vēl nebija mans labākais Draugs. Toreiz biju lauksaimnieks, zemnieks, tādēļ vienu nedēļu vasarā nebija iespējams izbrīvēt, bet Dievs mani uzrunāja caur attēlu, kurā bija redzami lieli svari, un tajos tika svērts mans darbs un ģimene. Ģimene man bija ļoti svarīga, tādēļ svaru kauss nosvērās uz ģimenes pusi un lēmumu varēju pieņemt. Tajā brīdī arī viss sāka kārtoties, un tā mēs varējām piedalīties. Linda: Pēc “Kānas” sesijas sapratām, ka tas ir bijis ļoti liels ieguvums mūsu ģimenei, bērniem. Gribējām, lai arī citas ģimenes var saņemt šo dāvanu, tādēļ uzreiz pieteicāmies kalpošanā, ko turpinājām vairākus gadus. Tas bija lielisks laiks “Kānas” brālībā, kad regulāri apciemojām citus laulātos pārus, notika ikmēneša tikšanās, piedalījāmies “Kānas” brālības organizētajā svētceļojumā kopā ar bērniem. Jānis: Drustos mums bija ferma, un tur mēs “Kānas” vasaras sesijas laikā uzņēmām lielo bērnu nometni, kuri tur dzīvoja teltīs. Linda: Gāja gadi, un gribējās kaut ko vairāk, bet kopienas Latvijā vēl nebija. Kādi pieci laulātie pāri un divas jaunietes sākām interesēties un uzdot jautājumus, rakstījām vēstuli kopienas dibinātājam, un viņš atbildēja, ka jālūdz Dievs par kopienas dibināšanu Latvijā. Mēs regulāri tikāmies, mūs apmeklēja priesteris Kristofs no Francijas, kurš mūs pamazām iepazīstināja ar kopienas dzīvi. Tad notika pirmā, vēl neizveidotās kopienas nedēļa Liepājā, uz kuru ieradās gan kopienas dibinātājs Lorāns Fabrs, gan kopienas locekļi no Francijas – Inese Motte, Agnita, Kaspars un Rūta Poikāni. Tas bija arī sākums mūsu ceļam uz kopienu, jo pēc šīs nedēļas uzsākām “Betlēmes” gadu, kas ir kopienas formācijas pirmais posms, kam sekoja divi “Nācaretes” gadi. Jānis: Ar mani tik vienkārši nebija. Kopienas dzīve mani sākumā tik ļoti neuzrunāja, jo man jau bija ferma un darbs. Kopiena pati par sevi bija laba ideja, tādēļ nodomāju – labi, palūgties jau varu par kopienas ienākšanu Latvijā. Bet tāda interese, lai kaut kur dotos prom, galīgi nebija. Pirmajā tikšanās reizē Liepājā ar kopienas dibinātāju Lorānu sevi iepazīstināju kā lauksaimnieku, un viņš, no prieka gandrīz palēcies, teica: “Mums kopienā vajag lauksaimniekus!” Tas nav tik vienkārši visu pamest, ja ir dažādi darbi, saistības, kredīti, ar galvu domājot, tas nebija reāli, tādēļ viņa izsaucienu īsti nopietni neuztvēru. Linda: Pēc “Nācaretes” gadiem sapratām, ka ceļu ar kopienu gribam turpināt, tādēļ mums piedāvāja formācijas gadu Spānijā, Saragosā. Bijām vairāki laulātie pāri, kas bija gatavi doties, lai reāli uz vietas piedzīvotu kopienas dzīvi, bet mūsu pārim šis ceļš izvērtās savādāks. Februārī, kad par to runājām ar Saragosas kopienas mājas atbildīgo – Elenu, kas bija ieradusies Rīgā, tikko bijām atklājuši, ka gaidām bērniņu, tādēļ mums piedāvāja labāk doties uz Franciju. Finālā devāmies uz Otkombu, kur tajā gadā notika kopienas nedēļa, jo vairāki iesaistītie pāri pēc tam devās tālāk uz Saragosu. Jānis: Nebija jau viss tik vienkārši visu atstāt, jo mums jau bija govis, bija jāpieņem dažādi lēmumi, jāveic izšķiršanās. Cilvēciski skatoties, mēs vispār nesapratām, kā varētu doties ceļā. Bet brīdī, kad skaidri apzinājāmies, ka gribam braukt uz kopienu, lietas arī sāka kārtoties – kāds zemnieks nopirka visas mūsu govis, varējām atbrīvoties no kredītiem un saistībām. Sirdī ienāca brīvības sajūta, bet nesapratne no apkārtējo puses gan bija. Linda: Izvēlējāmies Dievam teikt “jā”, pieņemot kopienas piedāvājumu, nezinot – kā viss tālāk veidosies. Tā 2013. gada 1. augustā kopā ar jauniešiem, kuri devās uz Jauniešu festivālu Otkombā, ceļojām uz Franciju, ceļā pavadot divas dienas. Francijā mūs pie sevis uzņēma Annika Dumaz, kas bija iesaistīta kopienas sadraudzībā, jo abatijā notika jauniešu festivāls un mums nebija brīvas vietas, kur apmesties. Ne mēs, ne mūsu trīs bērni nerunājām franciski, bet ar Dieva žēlastību un brāļu, māsu mīlestību kaut kā sapratāmies. Kāda bija iedzīvošanās jaunajos apstākļos? Ar kādām grūtībām nācās saskarties, un kā uz to raugāties tagad? Linda: Pirmā grūtība bija valodas barjera, labi ka Otkombā dzīvoja Arnita Buldure un Emīls Slišāns, Arnita mums tulkoja sprediķus Misēs. Bērniem vairāk palīdzēja Emīls, kurš arī bija no Latvijas. Es labi runāju vācu un krievu valodā, Jānis labi pārvaldīja angļu valodu, bet franču valodu nebija viegli iemācīties. Ielēcām “ūdenī”, īsti neprotot “peldēt”. Jānis: Labi, ka tas “ūdens bija silts”. Linda: Pirmajā gadā iepazinām dažādās kultūras, ar kuru cilvēkiem dzīvojām abatijā, valodu, kopienas ikdienu, arī palīdzējām bērniem iejusties skolā. Otrajā gadā mums jau tika piedāvāta formācija turpat Otkombas abatijā, ko uzsākām 2014. gada septembra beigās, un tā ilga deviņus mēnešus. Tas bija ļoti interesants laiks, kurā varējām atklāt daudz jauna. Jānis: Pirmajā gadā man tika uzticēti dārznieka pienākumi, domājot, ka es kā zemnieks to pieprotu, bet man bija no jauna jāapgūst zināšanas par augiem, puķēm, kas bija diezgan interesanti un bija atklājums, man tas patika. Linda: Es, savukārt, pirmajā gadā biju kalpošanā veļas mājā, līdz ar to varēju iemācīties visu abatijas iemītnieku vārdus, jo katram drēbēs tas ir piešūts. Man arī tas patika. Kalpošanā bijām darba dienās un nedēļas nogales pavadījām ar bērniem. Otrdienas parasti bija “tuksneša” dienas, kad varējām vairāk laika atvēlēt lūgšanai. Jānis: Pēc formācijas laika mums piedāvāja iespēju pārcelties uz Dombes abatiju, kur man tiktu uzticēta fermas pārvaldība. Ferma man nebija sveša lieta – govis, traktori – viss kā Latvijā, tikai lielākā apjomā. Tur gan jutos kā “zivs ūdenī”. Desmit gadi pagāja ļoti ātri un ražīgi. Linda: Bez grūtībām nekas nerodas, arī bērniem sākums nemaz nebija tik viegls, bet bija jāiet vien lēnām uz priekšu. Tiekot kaut kam pāri un atskatoties uz noieto, spēju grūtības novērtēt. Bērniem bija grūti saprast franču skolas ritmu, jo skola sākās 8.00, pusdienas bija 12.00 un brīvais laiks pēc tam turpinājās divas stundas pagalmā, bet tad mācības vēl turpinājās līdz 16.30. Trešdienās gan bija īsā diena līdz pusdienlaikam, bet sākumskolas bērniem trešdienas bija brīvas, tad viens no vecākiem palika mājās kopā ar bērnu. Par kādām Dieva žēlastībām esat pateicīgi pēc nodzīvotā laika Francijā? Linda: Ir, tā kā dziedam dziesmā: “Viss, ko Tu man šodien dāvā, viss ir žēlastība Tava…” Esam pateicīgi par iespēju un šo Francijā pavadīto laiku. Mums kādreiz ir uzdots jautājums – vai tad nevar Latvijā kalpot? Var, bet Dievam ir Savs laiks, kurā Viņš sakārto lietas, kuras ne vienmēr uzreiz ir izprotamas. Bija cilvēki, kuri teica, ka viņus uzrunā mūsu “jā” Dievam – visu atstāt un doties nezināmajā uz valsti, kuras valodā nerunājām, pilnīgā paļāvībā. Tiešām, esam pateicīgi par to, ko esam piedzīvojuši, redzējuši, sapratuši. Par Dieva klātbūtnes žēlastību, par to, ka Viņš vienmēr ir bijis ar mums, gan ejot cauri grūtībām, gan arī prieka un laimes brīžos. Pateicība par brāļiem, māsām, par kopienu, par visām misijām. Tā ir liela žēlastība saskatīt un liecināt par Dieva darbiem savā dzīvē un arī citu cilvēku dzīvē. Jānis: Mēs esam arī žēlastība viens otram gan ģimenē, gan kopienā. Katrs brālis var būt žēlastība kādam citam brālim vai māsai, jo mēs otrā cilvēkā bieži ieraugām mūsu pašu vājības, kuras sevī neredzam. Linda: Tas ir bijis ļoti vērtīgs laiks, kurā varējām bagātīgi izdzīvot liturģiju, to atklāt citā valodā. Reizēm nav vienkārši lūgties citā valodā. Pie sevis lūdzos latviski, bet, ja lūdzos skaļi, tad domāju – kā savu lūgšanu izteikt citiem saprotami. Tā arī ir Dieva žēlastība iemācīties jaunu valodu, tajā saprasties ar otru, otru uzklausīt, dzirdēt. Mums ļoti patīk dziedāt, slavēt Dievu, Jānis spēlē ģitāru. Jānis: Nekautrēties runāt arī tad, ja neprotu labi izteikties. Linda: Nebija viegli sākt runāt franciski, jo zināju, ka nerunāju pareizi, bet tas ir jāpārvar. Vēl joprojām man ir vieglāk dziedāt franciski nekā runāt. Jānis: Bērnu vietā varu pateikt, ka viņiem patika brīvdienas, jo līdz aizbraukšanai uz Franciju, mūsu ģimenē jēdziens “brīvdienas” vai “atvaļinājums” nepastāvēja. Linda: Govis bija jāslauc katru dienu neatkarīgi no svētkiem un brīvdienām, it sevišķi vasarā laukos bija daudz darba. Jānis: Francijā ir diezgan daudz brīvdienu, skolēniem – četras reizes gadā pa divām nedēļām. Vienu no šīm nedēļām varējām pavadīt visi kopā, gan ceļojot, gan ciemojoties pie citiem latviešiem, tā mums bija liela žēlastība, kuru ceram saglabāt arī turpmāk. Mūsu vecākie bērni palika Francijā, jo tur ir uzsākuši studijas, viņi arī strādā, lai sev nopelnītu iztikšanu. Jaunākais dēls Aleksandrs ir kopā ar mums Latvijā un septembrī uzsāks mācības Liepājas Katoļu pamatskolā, ceram, ka viņš iejutīsies ātri. Vēl viena žēlastība, ko esmu saņēmis, ir kontakts ar vietējiem iedzīvotājiem – kaimiņiem, citiem zemniekiem, tas man ļoti patika. Mums tagad ir tik daudz draugu! Katrs pirms mūsu projām došanās vēl gribēja mūs satikt. Piedzīvojām, ka francūži ir ļoti atvērti pret citiem. Linda: Katra nodzīvotā diena ir dārgums – Dieva žēlastība. Jānis: Arī tā ir žēlastība, ka Viņš mūs ir atvedis atpakaļ Latvijā neticamā veidā. Tāpat kā Viņš mūs aizveda, tā Viņš mūs arī atveda. Linda: Mēs par to pat nebijām domājuši, bet Dievs tādā veidā atklāj, ka tas ir Viņa darbs. Jānis: Tas ir Dieva rokraksts un veids, par to nav nekādu šaubu. Linda: Nedomāju, ka būs vienkārši iedzīvoties atkal šeit, ilgs laiks ir pagājis, bet Dievs ir labs un kopā ar mums, un mēs uzticam sevi Viņam, lai Viņš mūs lieto. Jānis: Ir prieks un lepnums, ka tagad atkal varam būt Latvijā. Ar kādām cerībām ieradāties Liepāja? Linda: Lai notiek Dieva prāts visās lietās! Lai mēs varam stiprināt viens otru, augt un kalpot ar prieku. Darīt vienkāršās ikdienas lietas un rūpēties, lai garīgā dzīve šeit uzplaukst. Jānis: Lai Dievs mūs vada, gribas, tāpat kā Francijā, veidot kontaktu ar apkārtējiem cilvēkiem, Karostas iedzīvotājiem. Sevī saglabāt atvērtību uz citiem. Visi esat mīļi gaidīti Karostā, Atmodas bulvārī 15! .png)
Jānis un Linda Butleri (sēž) pēc muzicēšanas Sv. Misē Dombes abatijā Francijā
Intervēja Ieva Liede
"Nāc", Nr.145 | 
