Ticības doktrīnas dikastērijs ir paziņojis, ka "Dozulē it kā notikušo parādību fenomens", kas saistīts ar milzīga krusta uzstādīšanu, kas garantētu grēku piedošanu un pestīšanu tiem, kas tam tuvojas, "noteikti jāuzskata par tādu, kam nav pārdabiskas izcelsmes". Dikastērija lēmums tika paziņots vēstulē, ko parakstīja prefekts kardināls Viktors Manuels Fernandess, pilnvarojot bīskapu Žaku Habēru no Bajē-Lizjē izdot attiecīgo dekrētu. Lēmumu 3. novembrī apstiprināja pāvests Leons XIV. Francijas pilsētā Dozulē no 1972. līdz 1978. gadam Jēzus, kā tiek apgalvots, ir parādījies 49 reizes Madelēnai Aumon, piecu bērnu mātei, katolietei, lūdzot uzcelt tā dēvēto “Dozulē Godības krustu”, kas gan nekad netika uzcelts. Krustam bija jābūt pilnībā apgaismotam un 738 metru augstam, ar 123 metru gariem šķērsstieņiem, lai tas būtu redzams no tālienes kā universālās pestīšanas zīme. Pēdējās desmitgadēs dažādās pasaules valstīs ir uzstādīti tā sauktie “Mīlestības krusti”, kas ir samazināti līdz vienai simtajai daļai no “Godības krusta” izmēra. Dozulē vēstījumos teikts, ka "visi, kas būs nākuši nožēlot grēkus pie "Godības krusta" pakājes, tiks izglābti", ka ""Godības krusts" atņems visus grēkus" un ka visi, kas "tur nāk ar ticību nožēlot grēkus, tiks izglābti šajā dzīvē un mūžībā". Dikastērijs uzsvērti norāda, ka "šādi izteicieni nav savienojami ar katoļu doktrīnu par pestīšanu, žēlastību un sakramentiem". Vēstule tālāk norāda arī uz citiem vēstījumiem, kas nepiepildījušies. Piemēram, viens no šiem vēstījumiem aicināja uzbūvēt “Godības krustu” un svētnīcu līdz 1975. gada "Svētā gada" beigām, "jo tas būs pēdējais Svētais gads." "Acīmredzami šī it kā pravietojuma piepildījums nav noticis," norāda dikastērijs, jo kopš tā laika ir svinēti vēl divi parastie Svētie gadi (2000. un 2025.) un divi ārkārtējie Svētie gadi (1983. un 2016.). Vēstule izceļ vairākus problemātiskus elementus vēstījumos, kas saistīti ar šo parādību, tostarp “Dozulē pieprasītā krusta salīdzināšanu ar Jeruzalemes Krustu”, kas “rada risku sajaukt zīmi ar noslēpumu un var radīt iespaidu, ka tas, ko Kristus ir paveicis vienreiz un uz visiem laikiem, varētu tikt fiziski ‘atkārtots’ vai ‘atjaunots’.” “Krustam nav vajadzīgi 738 metri tērauda vai betona, lai tas tiktu atpazīts,” norāda dikastērijs. Drīzāk Krusts “tiek pacelts ikreiz, kad sirds, ko aizkustinājusi žēlastība, atveras piedošanai; ikreiz, kad dvēsele atgriežas; ikreiz, kad cerība atdzimst tur, kur situācija šķita neiespējama; un pat tad, kad, skūpstot mazu krustiņu, ticīgie sevi uztic Kristum.” Dikastērijs norāda arī uz dažādiem apokaliptiskiem izteikumiem, kas liecina par Kunga drīzu vai pat tūlītēju atnākšanu, piemēram, uz to, kurā apgalvots, ka Jēzus teicis: “Ja krusts netiks uzcelts, Es likšu tam parādīties — bet laika vairs nebūs.” “Lai gan Kunga atnākšanas tēma ir neatņemama kristīgās ticības sastāvdaļa,” skaidro dikastērijs, “Baznīca, atceroties, ka Kristus atnākšana ir ticības patiesība, pat ja neviens nevar zināt vai paredzēt precīzu datumu vai tās zīmes, joprojām ir modra pret tūkstošgades vai hronoloģiskām interpretācijām, kas riskē noteikt laiku vai veidu Pēdējam tiesas spriedumam.” Vēstules noslēgumā dikastērijs paskaidro: “Krusts kā dievbijības zīme nekad nav tikai ārēja parādība. Kad kristieši godina krustu, viņi nepielūdz koku vai metālu, kā arī nedomā, ka krusts var aizstāt pestīšanas darbu, kas jau paveikts Kristus Lieldienu noslēpumā. Tā vietā viņi pielūdz To, kurš uz tā upurēja savu dzīvību… Krusta godināšana tādējādi veido mūs taustāmā garīgumā un iemiesotā ticībā: nevis abstrakcijā, bet gan veidā, kā stāties pretī dzīvei, pievēršot skatienu krustā sistajam, katrā pārbaudījumā atzīstot pestīšanas iespējas.” Foto: krusts Dozulē Catholicnewsagency/Vaticannews
Foto: Commons.wikimedia.org/Cyrille161 | 
