Mocekļu laukums Beirūtā ir libāniešu pretošanās simbols. Šāds nosaukums tam tika piešķirts 1931. gadā. Statuja tā centrā atgādina patriotus, kuri tur tika pakārti sacelšanās pret turkiem laikā, kas notika Pirmā pasaules kara gados. Pāvestu pie ieejas stikla ēkā sagaidīja sīru-katoļu patriarhs, maronītu patriarhs, sunnītu lielimams un šītu pārstāvis. Leons XIV iesāka savu uzrunu, atsaucoties uz Benedikta XVI 2012. gadā izdoto pēcsinodālo apustulisko pamudinājumu Baznīca Tuvajos Austrumos, kurā teikts: “Baznīcas universālā daba un aicinājums prasa, lai tā uzturētu dialogu ar citu reliģiju locekļiem. Šis dialogs Tuvajos Austrumos balstās uz garīgajām un vēsturiskajām saiknēm, kas vieno kristiešus ar ebrejiem un musulmaņiem. Šis dialogs (…) vispirms balstās uz teoloģiskiem pamatiem”. Beirūta ir vieta, kur blakus minaretiem atrodas baznīcu zvanu torņi, kur vieni un otri paceļas uz debesīm. Romas bīskaps norādīja, ka dažādu konfesiju un reliģiju pārstāvju klātbūtne šeit liecina par šīs zemes ilgstošo ticību un šīs tautas uzticību vienīgajam Dievam. Viņš vēlēja, lai šajā zemē aicinājumi uz lūgšanu saplūst vienā himnā, kas paceļas ne tikai, lai godinātu žēlsirdīgo Radītāju, bet arī, lai no visas sirds lūgtu miera dievišķo dāvanu. Uz Tuvajiem Austrumiem, kas ir Ābrahama reliģiju šūpulis, pasaule raugās ar bailēm un nemieru. “Tomēr šajā cīņu virpulī mēs varam rast cerību un iedrošinājumu, kad koncentrējamies uz to, kas mūs vieno”, uzsvēra Leons XIV, atgādinot, ka tas ir tas, ka mēs visi esam cilvēki, un tā ir mūsu ticība vienam mīlestības un žēlsirdības Dievam. “Laikā, kad sadzīvošana var šķist tāls sapnis, Libānas tauta, kaut arī tā pārstāv dažādas reliģijas, ir spēcīgs piemērs: bailēm, neuzticībai un aizspriedumiem šeit nepieder pēdējais vārds, bet vienotība, izlīgums un miers vienmēr ir iespējami. Tāpēc vēsturē nemainīga paliek šīs mīļās zemes misija: liecināt par nemainīgo patiesību, ka kristieši, musulmaņi, drūzi un neskaitāmi citi cilvēki var dzīvot kopā, veidojot valsti, ko vieno cieņa un dialogs.” Uzrunas turpinājumā pāvests atsaucās uz Vatikāna II koncilu, kas pavēra jaunus starpreliģiju dialoga apvāršņus. Deklarācijā Nostra Aetate uzsvērts, ka īsts dialogs un sadarbība sakņojas mīlestībā, kas ir vienīgais miera, taisnīguma un izlīgšanas pamats. Šis dievišķās mīlestības iedvesmotais dialogs aptver visus labas gribas cilvēkus un noraida jebkādus aizspriedumus, diskriminācijas un vajāšanas. Libāna ir vieta, kur pazemība, uzticība un neatlaidība pārvar jebkādas barjeras un sastopas ar Dieva bezgalīgo mīlestību, kas apskauj katra cilvēka sirdi. “Faktiski tā ir starpreliģiju dialoga būtība: Dieva klātbūtnes pāri jebkādām robežām atklāšana un aicinājums godbijīgi un pazemīgi Viņu kopā meklēt,” uzsvēra Leons XIV. Libāna ir slavena ar saviem majestātiskajiem ciedriem un arī olīvkokiem. Olīvkoks ir mūžsenais izlīgšanas un miera simbols. Tas simbolizē izturību un cerību. Tā eļļai piemīt dziednieciskas īpašības. Tas ir balzāms fiziskām un garīgām rētām, simbolizējot Dieva bezgalīgo līdzjūtību pret visiem, kuri cieš. Turklāt eļļa ir arī gaismas avots, tādējādi aicinot mūs apgaismot savas sirdis ar ticību, mīlestību un pazemību. Uzrunas noslēgumā pāvests atgādināja visiem libāniešiem Libānā un citur pasaulē, ka tie ir aicināti būt par miera veicinātājiem, vērsties pret neiecietību, pārvarēt vardarbību un izskaust izslēgšanu, ar savas ticības liecību apgaismojot ceļu uz taisnīgumu un visu cilvēku saskaņu. Pēc tam Leons XIV novēlēja, lai Jēzus Mātes un Miera Karalienes Jaunavas Marijas mīlošais un mātišķais apskāviens vada ikvienu libānieti, lai Libānā, visos Tuvajos Austrumos un visā pasaulē, kā strauti plūstu izlīgšanas un mierīgas sadzīvošanas dāvana, nesot visiem cerību un vienotību. Vaticannews.va | 
