Pēc ticīgo sniegtās informācijas, tās dienas rītā viņš vēl grēksūdzē uzklausīja ticīgos un svinēja svētdienas Svēto Misi Gomeļā, kur pēdējos gadus dzīvoja pie draudzes baznīcas. Vēlāk viņam kļuva slikti un tika nogādāts slimnīcā, kur, neskatoties uz reanimācijas centieniem, viņš aizgāja no šīs dzīves. Viņš bija vecākais katoļu bīskaps Baltkrievijā. Garīdznieku pazina kā ļoti pieticīgu, dievbijīgu, pazemīgu un pret sevi prasīgu cilvēku. Viņš pastāvīgi bija lūgšanā, aicināja uz to arī ticīgos. Kazimirs Velikoselecs (Казімір Велікаселец) piedzima 1945. gada 5. maijā Pružanu rajonā vienkāršu zemnieku ģimenē. Jau 1948. gadā vietējo baznīcu slēdza, bet tur kalpojošo priesteri arestēja. Taču, pateicoties vecāku dziļajai ticībai, Kazimirs jau no bērnības tika audzināts lūgšanā. Pirmajai grēksūdzei un Pirmajai Svētajai Komūnijai zēnu sagatavoja tēvs. Desmit gadu vecumā viņš ar velosipēdu aizveda dēlu uz tuvāko baznīcu Kobrinas pilsētā - 60 kilometrus vienā virzienā. Ģimene padomju laikā pa radio klausījās Svēto Misi poļu valodā no Polijas. Jaunībā Kazimirs no galvas iemācījās litāniju Vissvētākajai Jaunavai Marijai. Kad viņu iesauca armijā, viņš ar litāniju lūdzās katru dienu: no rīta, klājot gultu, vai vakarā pēc vakara pārbaudes. Katru svētdienu Svētās Mises vietā viņš uz pirkstiem noskaitīja Rožukroni. Pēc armijas viņš devās uz Viļņu strādāt celtniecībā - strādāja par metinātāju universālveikala būvniecībā un apmeklēja Svētās Mises. Jau tajā laikā viņš mācījās pagrīdes garīgajā seminārā. Trīs gadus varas iestādes neļāva Kazimieržam iestāties Rīgas seminārā. Atgriezies BSSR, viņš slepenībā gatavojās uzņemšanai. Divreiz viņš brauca uz Maskavu ar lūgumu atļaut iestāties seminārā. Galu galā viņš panāca šo atļauju, un 1981. gadā tika uzņemts Rīgas garīgajā seminārā uzreiz trešajā kursā. 1984. gadā tika ordinēts par priesteri. 1982. gadā Kazimirs iestājās Sprediķotāju ordenī (Dominikāņu ordenī), izvēloties svētā Dominika ceļu laikā, kad klostera struktūras Padomju Savienībā darbojās dziļā pagrīdē. Mūža solījumus piederībai ordenim viņš deva 1982. gada 7. janvārī. Pēc semināra pabeigšanas priesteris apkalpoja piecas draudzes — tas nozīmēja, ka svētdienās bija jācelebrē piecas Svētās Mises dažādos Brestas, Grodņas un Minskas apgabalu ciemos un mazpilsētās. Papildus pastorālajai kalpošanai viņš nodarbojās ar baznīcu restaurāciju un remontu. Kopumā viņš atvēra ap desmit draudžu un uzcēla trīs dievnamus; ceturtais pašlaik tiek būvēts Gomeļā. 1992. gadā viņš kļuva par Pinskas diecēzes ģenerālvikāru, bet 1999. gadā tika iecelts par palīgbīskapu. Šo amatu viņš ieņēma līdz 2024. gadam. Līdzekļus būvniecībai viņš vāca pats - jau pensijas vecumā, sēžoties pie stūres, viņš apbraukāja daudzas Polijas pilsētas, veicot līdz pat 2000 kilometru garus braucienus, lai svinētu Mises dažādās valsts vietās un vāktu ziedojumus. Pēc bīskapa vārdiem, viņa kalpošanā bija daudz grūtību, un visas tās viņš risināja, nometies ceļos Vissvētā Sakramenta priekšā, lūdzot Dievmātes aizbildniecību. Savos sprediķos viņš bieži atkārtoja, kādu nāvi viņš vēlētos sev un citiem: "Tā nodzīvot dzīvi, lai Dieva priekšā stātos ar tīru dvēseli, godinātu Dievu un būtu kādam izdarījis ko labu." | 
