1886. gada 1. maijā tūkstošiem strādnieku visā ASV rīkoja lielu arodbiedrības streiku un demonstrāciju, aicinot uz astoņu stundu darba dienu ar saukli "Astoņu stundu darba diena bez algas samazinājuma". Dažas dienas vēlāk, streikam turpinoties, strādnieki Čikāgā turpināja protestu un pulcējās pie rūpnīcas. Lai gan protests bija miermīlīgs, darba dienas beigās kāda strādnieku grupa uzbruka streika pārtraucējiem, un policija atklāja uguni, nogalinot divus strādniekus. Tas pamudināja vietējos anarhistus 4. maijā rīkot vēl vienu mītiņu, izplatot skrejlapas ar aicinājumu "Strādnieki, bruņojieties un parādieties pilnā spēkā!" Mītiņš sākās mierīgi, bet vakara noslēgumā uz policistu tika mests paštaisīts spridzeklis. Policija atbildēja ar šāvieniem pūlī, un līdz nakts beigām tika nogalināti septiņi policisti un četri strādnieki. Desmitiem cilvēku tika ievainoti, un šis notikums kļuva pazīstams kā Heimarketa slaktiņš. Starptautiskā strādnieku diena Šis notikums pastiprināja spriedzi, un 1889. gadā Starptautiskā sociālistu konference pasludināja 1. maiju par "Starptautisko strādnieku dienu", pieminot slaktiņu. Katru gadu pēc tam 1. maijam tika piešķirta lielāka nozīme, kļūstot par “Maija dienu” un par strādnieku protestu dienu visā pasaulē. 1894. gada 1. maijā Klīvlendā, Ohaio štatā, notika vēl viena vardarbīgu nemieru sērija, kas atkal pamudināja Starptautisko sociālistu konferenci aktīvāk iestāties par strādnieku tiesībām. No tā laika 1. maijs tika izmantots kā līdzeklis strādnieku tiesību veicināšanai un kļuva cieši saistīts ar pieaugošo sociālistisko kustību Eiropā. Sešdesmit gadus vēlāk, Aukstā kara laikā, pāvests Pijs XII redzot pieaugošo spriedzi pasaulē, centās neitralizēt vardarbību, atjaunojot kristīgo skatījumu uz darba cieņu. 1955. gada 1. maijā viņš uzrunāja Itālijas strādnieku kristīgās apvienības Svētā Pētera laukumā un aicināja tās neļauties pasaules viltus balsīm, kas apgalvo, ka Baznīca ir pret strādniekiem: "Cik reižu mēs esam teikuši un skaidrojuši Baznīcas mīlestību pret strādniekiem! Tomēr plaši tiek izplatīts negants apmelojums, ka "Baznīca ir kapitālisma sabiedrotā pret strādniekiem!" Baznīca, visu māte un skolotāja, vienmēr ļoti rūpējas par bērniem, kuri atrodas vissarežģītākajos apstākļos, un ir devusi vērtīgu ieguldījumu godīga progresa sasniegšanā, ko jau ir sasniegušas dažādas strādnieku kategorijas." Lai vēl drosmīgāk paustu savu nostāju, pāvests Pijs XII Baznīcas kalendārā noteica jaunu svētku dienu, veltot 1. maiju "Svētajam Jāzepam Strādniekam": "[Kā] Kristus vietnieks, mēs šajā 1. maija dienā ... vēlamies vēlreiz apliecināt darba cieņu un iedvesmot sabiedrisko dzīvi un likumus, kas balstīti uz taisnīgu tiesību un pienākumu sadalījumu… [Mēs esam apņēmušies] nodibināt Svētā Jāzepa Strādnieka liturģiskos svētkus, nosakot tos tieši 1. maijā... jo pazemīgais Nācaretes amatnieks ne tikai iemieso strādnieka darba cieņu... viņš vienmēr ir arī jūsu un jūsu ģimeņu aizbildnis." Padarot to par katoļu svētku dienu, Pijs XII atguva 1. maiju un piešķīra tam kristīgu dimensiju. Kristīgajiem strādniekiem svētajā Jāzepā tika parādīts paraugs, ko atdarināt, un atgādinājums par viņu cieņu. Galu galā Baznīca vienmēr ir mācījusi, ka strādniekiem ir jāsaņem taisnīga atlīdzība par viņu darbu. Svētais Jāzep, Strādniek, lūdz par mums! Aleteia.org | 
