“Visas manas dzīves garumā viņa mani ir pavadījusi ar savu mātišķo klātbūtni, ar savu gudrību un savas mīlestības piemēru uz Dēlu, kurš vienmēr ir manas ticības centrā,” teica Leons XIV, toreiz, 2025. gada 10. maijā, uzrunājot klātesošos. Arī šajā septembra dienā, kurā Baznīca gatavojās svinēt Jaunavas Marijas dzimšanas dienu, Romas bīskaps atkal bija šeit, “lai Bērnam Marijai uzticētu to, kas dzimst šajā nabadzīgajā un brīnišķīgajā cilvēciskumā, kas ir trausls kā asniņš, bet jau ir uzticības Dievam zīme”. “Jā, Marija ir citādas dienas aurora, mūsu pasaules, kas beidzot ir atbrīvota no ļaunuma, aurora,” turpināja pāvests. “Esam pulcējušies pie viņas, ap Altāri, no kurienes pie mums nāk pestīšana un mūs pārveido par bērniem Dēlā,” viņš teica. Svētais tēvs aicināja lūgt Marijai Labo padomu, lai pieņemtu Dieva Vārdu, to glabātu mūsos un nestu gaismā caur drosmīgiem un gudriem patiesas atgriešanās lēmumiem. Leons XIV homīlijā pieminēja augustīniešu mūku, svēto Tomu no Villanovas, kurš “prata saskatīt mazuma paradoksu, ja tā var teikt, Marijas marģinalitāti, kas pestīšanas ekonomijā tika nostādīta centrā.” Ko Marijas vecāku, Joahima un Annas laikā nozīmēja meitenes piedzimšana? Svētais Toms no Villanovas raksta: “Esmu daudzreiz par to domājis un sev jautājis, kāpēc evaņģēlisti, kuri tik plaši runāja par svēto Jāni Kristītāju un apustuļiem, tik maz ir stāstījuši par Jaunavas Marijas vēsturi, kuras loma un personīgais statuss ir pārāks par visiem. Kāpēc nekas nav rakstīts par viņas ieņemšanu, dzimšanu, izglītību, paradumiem, tikumiem, par cilvēciskajām attiecībām ar Dēlu, par to, kā viņa dzīvoja pēc Viņa uzkāpšanas debesīs? “Visas šīs lietas ir svarīgas un ticīgie par tām lasītu ar vienreizēju godbijību un tautai tās patiktu. Visbeidzot, svētais Toms domās vēršas pie evaņģēlistiem, sakot: “Kāpēc mums atņēmāt tik lielu prieku ar savu klusēšanu? Kāpēc izlaidāt tik priecīgas detaļas, kas ir tik gaidītas, tik patīkamas? Pāvests paskaidroja, ka šajos vārdos ir rodams svarīgs ieteikums mūsu ticībai, proti, uzdot jautājumus, lasot Svētos Rakstus, diskutēt ar tekstu un ar Atklāsmes lieciniekiem tāpat, kā to darām ar draugiem. Leons XIV norādīja, ka svētā Mateja Evaņģēlijs, tomēr, šķiet, sniedz svētajam Tomam no Villanovas atbildi par savu klusēšanu. “Marijā ir svarīga klātbūtne, nevis vārds. Būt Marijai un viņā Dēlam, virza visu vēsturi. Marijas klātbūtne izdara tādu kā lēcienu ģenealoģijā, tā ir kā negaidīts jaunums, kas spēj pārveidot ne tikai ilgas, bet arī izturēšanos, ko sagaidām no cilvēka,” skaidroja pāvests. “Marijā pestīšana rod mājas: Dievu ar mums,” viņš teica. Svētais Toms no Villanovas uz savu izvirzīto, iepriekš minēto jautājumu par evaņģēlistu klusēšanu cenšas atbildēt, sakot, ka tā ir labpaticis Svētajam Garam un tāpēc evaņģēlisti par Mariju ir klusējuši gluži vienkārši tā iemesla dēļ, ka viņas godība, kā lasām Psalmā (44), bija visa viņā un ka vairāk nekā aprakstīt, to varēja iedomāties kā viņas vēstures sintēzi. “No viņas piedzima Jēzus. Ko gan citu vēlies zināt? Ko citu meklē Jaunavā? Tev pietiek zināt, ka viņa ir Dieva Māte,” raksta svētais augustīniešu mūks. “Dārgie brāļi un māsas,” pāvests uzrunāja ticīgos Laba Padoma Mātes svētnīcā, “šāda noslēpuma priekšā mums gandrīz sagriežas galva! Nav iespējams pie tā pierast! Mēs svinam mazas meitenītes piedzimšanu, kas ir aicināta kļūt par Māti savam Radītājam, par Dieva, kas atpestī, Māti. Un tomēr, viņa gluži vienkārši piedzimst kā bērns, kā tie bērni un mazbērni, ko turam rokās. Šodien mēs viņu godinām ar dižciltīgiem un cēliem tituliem, par Kundzi un Karalieni, bet Dieva ceļš ir bijis un paliek visvienkāršākais un klusākais, un tomēr, ne jau mazāk varens un pārveidojošs. Tas ir arī paša Jēzus, “pirmdzimtā starp daudziem brāļiem” (Rm 8,29) ceļš. Tāpat kā Marija, arī mēs esam lemti būt līdzīgiem Dēla attēlam” (turpat), protams, žēlastības dēļ, taču, ilgojoties un dodot priekšroku Viņa ceļam, Viņa izvēlēm, Viņa gājumam. Jēzū Kristū Dievs izvēlējās vispazemīgākos vēstures apstākļus un vispazemīgāko no radībām, lai parādītu savas Valstības oriģinalitāti, kurā nav vietas varai pār citiem un visvarenība nozīmē dzīvības radīšanu, kalpošanu tai un rūpes par to.” Svētais Toms no Villanovas aicina: “Liec traukties savai fantāzijai, paplašini savas izpratnes apvāršņus un savas dvēseles dziļumos uzzīmē šķīstu, apdomīgu, skaistu, uzticīgu, pazemīgu, lēnprātīgu, pilnu žēlastības, bagātu ar svētumu, ar visiem tikumiem rotātu, izdaiļotu ar visām harizmām, pilnībā Dievam patīkamu jaunavu.” “Svētais Gars viņu nav aprakstījis rakstiski, bet ir vēlējies, lai tu viņu uzzīmē iekšēji”, piebilst svētais Toms, aicinot izmantot iztēli. Noslēdzot homīliju, pāvests paskaidroja, ka tieši kontemplatīvajā lūgšanā pieņem formu tas, ko pasaule mums nestāsta, bet, kas jau pastāv; to, kas vēl nav redzams, bet kam sevī mīt jauns spēka veids. “Runa nav par fantāziju, bet gan par pravietojumu,” apliecināja Svētais tēvs. Viņš atzina, ka šajos, destrukcijas un neskaidrības laikos ir nepieciešams redzēt Dieva darbu un tam kalpot. Leons XIV aicināja iztēloties mieru, paplašināt savas saprašanas robežas un uzzīmēt to savā dvēselē, lai atzītu, ka tas jau pastāv, lai to pieņemtu un tam kalpotu. “Liksim pieaugt mieram mūsos un tas uzdīgs pasaulē! Un Labā Padoma Māte mūs pavadīs šajā misijā,” homīlijas noslēgumā sacīja pāvests. Vaticannews.va |
