Cilvēciski spriežot, situācija, kuru apraksta šīs svētdienas Evaņģēlija fragments, ir, maigi sakot, dīvaina. Pēteris taču nenovēl savam Mācītājam neko ļaunu, tieši otrādi — viņš negrib, lai Jēzu piemeklētu kāda nelaime. Pēteris nespēj saprast, nespēj pat iztēloties, kā tas var būt, ka viņa Jēzus, viņa Mācītājs, kurš dara lielas zīmes, tiks vecāko un augsto priesteru, un Rakstu zinātāju atmests un nonāvēts. Tāpēc arī rodas mūsu neizpratne un mēs jautājam: "Kāpēc?" Pēteris ir pieskāries Jēzus pestīšanas plāna visjūtīgākajam punktam, pieskāries pašai Dieva Mīlestības plāna būtībai. Pieskāries Mīlestībai, kura vēlas sevi atklāt tieši tādā veidā. Kristum vajadzēja būt tautas atmestam un nonāvētam, lai cilvēks saņemtu sen pazaudētās mūžīgās dzīves dāvanu. Bet tas nav viss. Kristus vienlaicīgi vēlas, lai mēs saprastu — ja cilvēks grib tuvoties šai jaunajai dzīvei, tad viņam ir jābūt gatavam "maksāt". Nē, te nav vajadzīga nauda, stāvoklis sabiedrībā vai kas tamlīdzīgs. Pie Kristus Ciešanām ir jāpieliek kaut kas savs… "Lai ņem savu krustu un seko Man!" — saka Jēzus. Skopuļi nespēj kaut ko dot. Cilvēki ar šauru sirdi, kuri grib tikai grābt un paturēt sev, kuri neprot no kaut kā atteikties, kaut ko upurēt, kādu dienu vai nakti pazaudēs absolūti visu. Mēs bieži nonākam krustcelēs un nezinām, kurā virzienā doties. Tieši tad Kristus mūs uzrunā caur sirdsapziņas balsi: "Cilvēk, ej pa Manu ceļu, lai mēs steigtos pretī tavam mērķim kopā! Varbūt tu kaut ko pazaudēsi no šīszemes dzīves, bet iegūsi Debesu valstību." Ir vērts ieklausīties savā sirdsbalsī! Vai Debesu valstība var tikt salīdzināta ar kaut ko, kas ir šinī pasaulē? Jo vairāk tāpēc, ka ceļā uz turieni mums ir tāds "Gids"? Ja ar šādu pieeju lasīsim šai svētdienai paredzēto fragmentu no Mateja evaņģēlija, tad dzirdētais "kāpēc" kļūst skaidrs un gudrība, kura plūst no šī "kāpēc", spēs mūs pilnveidot dzīves ceļā. Priesteris Vjačeslavs Bogdanovs, Gulbene
No ikmēneša izdevuma Mieram tuvu
2005.g. augusts, nr.8 (73) | 
