Šīsdienas pirmajā lasījumā mums tiek stāstīts par septiņdesmit diviem vīriem, kuriem bija dota pravietošanas dāvana. Viņu skaits ir simbolisks un atbilst tolaik pieņemtam visu tautu skaitam. Septiņdesmit no šiem vīriem devās pie Tikšanās telts, bet divi palika nometnē. Varētu teikt, ka tie pirmie bija “pie Dieva”, bet pārējie divi bija kaut kur “aizklīduši”.
Evaņģēlija vārdi, kurus šodien lasām, iezīmē pilnīgas pārmaiņas Jēzus publiskajā dzīvē un kalpošanā. Līdz šim brīdim, varētu teikt, viss Viņa un mācekļu dzīvē un kalpošanā bija izdevies un brīnumiem piepildīts. Viņi bija gājuši no “uzvaras uz uzvaru”, un viņiem, iespējams, jau sāka šķist, ka tā būs vienmēr.
Šodien Dieva Vārds mūs mudina uz pārdomām par Dieva likumiem un cilvēku tradīcijām – par šīm divām jomām, kā mums to atklāj evaņģēlists Marks, izcēlās konfrontācija starp Rakstu zinātājiem un Jēzu.
Cilvēks pastāvīgi atrodas izvēles priekšā: kalpot Kungam vai kalpot svešiem dieviem, proti, savam ego. Ir viegli ar vārdiem kādā svinīgā brīdī un, iespējams, citu ticīgo priekšā apliecināt, ka tu kalposi Kungam ar visu savu dzīvi. Daudz grūtāk izvēlēties nekalpot svešiem dieviem ir ikdienā, kad tavu sirdsapziņu redz tikai Dievs.
Šīsdienas Evaņģēlija lasījuma kontekstā varam apdomāt jautājumu: ko cilvēki sagaida no mūsu valsts politiķiem? Pirmkārt, lai viņi nodrošinātu tautai “maizi”, lai cilvēkiem būtu uzturs, lai viņi varētu dzīvot drošībā, neuztraukties par savu sociālo stāvokli, lai ģimenei pietiktu līdzekļu pastāvēšanai.
Pateicoties Dieva providencei, šajā svētdienā, dārgie brāļi un māsas, mums ir dāvāta žēlastība “pieskarties” vismaz diviem noslēpumiem.
Priestera komentārs Rīgas Metropolijas dievnamu iesvētīšanas gadadienā(26.07.2015)
Rīgas Metropolijas dievnamu iesvētīšanas gadadiena mūsu zemē saistīta ar vakar atzīmētajiem svētā Jēkaba svētkiem. Šī apustuļa aizbildniecībai uzticēta Rīgas katoļu katedrāle, arhibīskapa-metropolīta katedras sēdeklis, ar kuru kopību uztur visas pārējās katoļu bīskapu katedrāles.
Cilvēks, kurš sevi uzskata par varenu un pašpietiekamu, saskaroties ar slimību vai nonākot nāves briesmās, saprot, ka šīs realitātes priekšā ir bezspēcīgs un neaizsargāts. Ir tādi brīži, kad ne paši sev spējam palīdzēt, ne mums spēj palīdzēt kāds cits. To piedzīvoja arī šīsdienas Evaņģēlija fragmentā pieminētie cilvēki.
Nesen mēs svinējām Lieldienu svētkus, un joprojām turpinām priecāties par Kristus uzvaru pār nāvi, kas mums visiem dod drošību: arī mēs, kas piederam Viņam, dzīvosim kopā ar Viņu mūžīgi. Šīs uzvaras būtība ir Kristus upuris – Viņa asiņu izliešana pie krusta, ko Viņš pirms tam bezasinīgā veidā darīja kopā ar mācekļiem Pēdējo vakariņu laikā.
“Dievs, apvieno, lūdzam, Svētajā Garā visdažādāko valodu un cilšu ļaudis savā Baznīcā!” Ar šādiem ievaddziesmas vārdiem Baznīcas liturģija mūs ievada Vasarsvētku, Svētā Gara nosūtīšanas svētku, svinībās. Vasarsvētkos Svētais Gars atklājās tautām, atklājās savā Baznīcā, kaut arī jau pasaules radīšanas brīdī Viņš bija klātesošs un noslēpumainā veidā vadīja un turpina vadīt visu cilvēci uz laiku piepildījumu.
Mieram tuvu
