Kalna sprediķī Jēzus par gavēšanu saka: “Kad tu gavē, svaidi savu galvu ar eļļu un mazgā savu seju.” (Mt 6, 17) Ebreju tautas kultūrā galvas svaidīšana ar eļļu notika lielu svētku maltītes laikā (sal. Lk 7, 46). Tātad vārdi “svaidi savu galvu ar eļļu” nozīmē to, ka gavēnim priekš mums jābūt kā svētkiem, jo tas mums palīdz padziļināt vienotību ar Dievu un mūsu tuvākajiem. Savukārt vārdi “mazgā savu seju” nozīmē – esi patiess, tīrs, pazemīgs Dieva priekšā, noņem masku, kas aizsedz tavu patieso seju, līdzdarbojies Svētā Gara žēlastībai, meklē Patiesību un dzīvo Patiesībā. Šo Patiesību tu neatklāsi stundām bezjēdzīgi sēžot pie televizora, lasot apšaubāma satura periodiskus izdevumus, runājot par politiku, daudz strādājot vai sportojot. Tev vajag tuvoties Jēzum, palūkoties Viņā kā spogulī un ieraudzīt savu dzīvi tādu, kāda tā ir īstenībā – ar visām vājībām, neveiksmēm un grēkiem. Un tad Viņa klātbūtnē jautāt: Kādas ir manas problēmas? Kāpēc es neesmu laimīgs(-a)? Kāpēc manai dzīvei nav jēgas? Ko es nevaru pieņemt savā dzīvē? Kur ir tas ceļš, ko es tik izmisīgi meklēju? Tikai Kristū tu vari atklāt patiesību par sevi. Tikai Kristus var tev palīdzēt atbrīvoties no maskas, – patiesībā no daudzām maskām, ar kurām tu ik pa brīdim aizklāj savu seju ne tikai citu, bet arī savā priekšā. Kristus ir dievišķā atklāsme un atbilde ikvienam cilvēkam. Ja tu esi Viņu atradis, juceklis pazūd un dzīvei rodas jēga. Kad mūsu uzmanības centrā ir Jēzus, dzīve kļūst pavisam vienkārša. Reiz pie Rīgas Sv.Jēkaba katedrāles es satiku kādu pazīstamu sievieti. Mēs sākām sarunāties, bet sarunas laikā es pamanīju, ka viņa satraukti paskatās pulkstenī. Es pajautāju, vai viņa gadījumā nesteidzās. Viņa pasmaidīja un teica, ka iet uz adorācijas kapelu. Un tad viņa piebilda: “No tā laika, kad es sāku adorēt, es zinu, kas man dzīvē jādara.” Pielūdzot Jēzu un ieklausoties Viņa balsī, mēs varam labāk saprast Dieva gribu. Un, kad mēs to apjaušam, tad arī varam sākt to pildīt. Tikšanās ar Jēzu vienmēr nes bagātīgus augļus: cilvēks sāk domāt, klausīties, mīlēt, kalpot, darboties Jēzus garā un tad arī viņa lēmumi un visa dzīve kļūst par Dieva klātbūtnes liecību. Šodien cilvēkiem nepietiek ar to, ko Baznīca sludina ar vārdiem, viņi grib redzēt konkrētus faktus, – mūsu dzīvi saskaņā ar Evaņģēliju. Svētīgā Māte Terēze no Kalkutas reiz sacīja: “Mēs ļoti daudz spriedelējam par Dievu, bet pārāk maz ar Viņu sarunājamies, pārāk maz dzīvojam Viņā.” Padomāsim par to! Lai svētīgs mums visiem šis 2009.gada Lielais gavēnis! Priesteris Andris Ševels MIC P.S. Piedāvājam Jums izlasīt kristīga psihoterapeita Andžeja Vinklera pārdomas par maskām. Šis teksts ir viņa ilggadēja darba rezultāts un pieredze. Maskas Bērns ir izmantots vai atstāts novārtā daļēji tāpēc, ka vecāki nav spējīgi apmierināt viņa pamatvajadzības pēc pieskāriena, pēc ēdiena, jūtām, un aizsardzības. Tādā situācijā bērns piedzīvo pastāvīgu iekšēju sašķeltību: no vienas puses viņā ir pastāvīgas cerības, ka vecāki vai pieaugušie viņam pievērsīs uzmanību, no otras puses bērns bieži viļas šajās cerībās. Viņam ir grūti ticēt, ka vecāki negrib vai nevar dot to, kas viņam ir vajadzīgs. Pat ja vecāki apzinās, ka viņi nav nobrieduši, tad bērns, negūstot savu vajadzību apmierinājumu, nespēj savu vecāku rīcību akceptēt. Daudz labprātāk un biežāk bērns domā šādi: es neesmu tā vērts, lai mani mīlētu; varbūt man pašam vajag sevi sodīt; varbūt, ja es mainīšos, kļūšu tāds, kādu mani grib redzēt vecāki, es būšu viņu mīlestības vērts. Šāda situācija bērnā var radīt dziļu sasprindzinājumu un bailes. Tā var novest pie: bēgšanas no mājām, pašnāvības domām, mēģinājuma nogalināt kādu citu vai arī psihiskām krīzēm. Mēģinot no tā izbēgt un šādu situāciju pārdzīvot, bērns pakāpeniski izveido aizsargmehānismus – sava veida maskas vai viltus sejas. Viņa personība sadalās trijās daļās: divas maskas – dejotājs vai raudulis un tā sauktais ceļinieks jeb svētceļnieks. Šī pēdējā jeb trešā daļa cīnās ar abām maskām, lai nodrošinātu personības integritāti. Abu šo masku kopējā īpašība veido to, ka bērns, kurš šīs maskas izmanto, uzvedas neatbilstoši paša pārdzīvotajām jeb izdzīvotajām jūtām. Piemēram, cilvēks smejas, lai gan iekšēji ir nobijies. Dejotājs Kad bērns, kurš vēlāk šīs maskas turpina pielietot savā dzīvē, izmanto aizsargmehānismu dejotājs, viņš pasniedz jeb prezentē sevi citiem kā vienmēr laimīgu, stipru, draudzīgu, izpalīdzīgu, kā tādu, kurš vienmēr ar visu pats prot tikt galā, mīlošu, atsaucīgu, optimistisku, neatkarīgi no situācijas, jūtīgu un enerģijas pilnu. Saskarsmē citi šo masku arī it kā garāmejot uztver kā patiesu personas īpatnību. Dejotājs cenšas apmierināt ikvienu. Viņš ļoti pūlas, lai būtu slavens un populārs, par katru cenu grib būt atšķirīgs jeb izcelties starp pārējiem, tāpēc ar apkārtējiem manipulē. Visās situācijās daudz smaida un smejas. Pievērš pārspīlētu vērību savam apģērbam un izskatam. Dramatizē. Piemēram, smēķē tikai efekta dēļ. Šī fasāde slēpj “rūgtu”, ļaunu cilvēku, kurš ir spiests pielabināties, kurš manipulē ar citiem un ir ciniskis, pavedinošs, melīgs, patmīlīgs un destruktīvs. Šāds cilvēks sev piesaista tādus cilvēkus, kuram, tāpat kā viņam, ir vajadzīgs apmierināt savas bērnībā neapmierinātās vajadzības un atrisināt neatrisinātos konfliktus. Dejotājs parasti uzturas publiskās vietās, darbā, baznīcā, dažādās pieņemšanās. Šī maska var tikt uzturēta tikai ierobežotu laiku. Visbeidzot cilvēka enerģija ir izsmelta un dejotājs pārtop raudulī. Šī transformācija ir īpaši draudīga jeb bīstama sievietēm, kuras gaida mazuli. Viņām ir grūti dejot, tāpēc viegli šīs sievietes ir viegli pārliecināmas izdarīt abortu. Raudulis Cilvēks, kurš izmanto šo masku, ārēji ir: depresīvs, visu laiku par sevi žēlojas un iekšēji jūtas nožēlojams, ir vientuļš, pesimistisks, nelaimīgs, pavedinošs, skumīgs, nedrošs, bērnišķīgs un izolējas no citiem. Viņš ir depresijā un izmisumā un šajā stāvoklī bieži bezdarbībā gaida intereses izrādīšanu no citu puses, taču iekšēji netic, ka tāda var būt. Kad viņš netiek akceptēts un neviens par viņu neizrāda interesi, viņš sāk tēlot cietēju, lai pievērstu sev uzmanību. Viņš “uzpūš” situāciju un simulē psihiskās un fiziskās slimības, manipulē ar tām. Viņš manifestē savus ievainojumus, tēlo noslēpumaino. Viņš neieredz sevi, gaida un grib, lai tiktu atstumts un šādi varētu pamatot savu iekšējo kurnēšanu, ko jau iepriekš iekšēji ir paredzējis. Viņš gaida savu nāvi, cerot, ka par viņu citi raudās. Vislabāk viņš nomirtu sapnī. Šis cilvēks ir dusmīgs, mūžīgi neapmierināts, bieži viņu pārņem pašnāvības domas un suicidālas tieksmes. Viņš jūtas atmests un nevienam nepiederošs. Šīs personas iekšienē mājo dusmas, vilšanās, agresija, manipulācija un izmisums, kā arī naids, spītība jeb cemmīgums. Apkārtējai pasaulei viņš raida divkāršu signālu: “atstājiet mani mierā” un vienlaikus arī “esiet ar mani”. Raudulis brīžiem “pievelk” dejotāju, kurš arī rezultātā kļūst par rauduli. Tā notiek ar tiem, kuri cenšas izglābt alkoholiķus. Cilvēks kaunas atklāti parādīt sevi kā rauduli, tālab šo masku var ieraudzīt vai atklāt tikai privātā jeb personīgā saskarsmē. Kad raudulis neredz savas spēles rezultātu, tad viņš nereti pārvēršas dejotājā.
Jo vairāk bērns tiek atstāts novārtā vai cieš pārestības, jo izteiksmīgāk viņš identificējas ar dejotāju un rauduli, līdz ar to arī mazāk ir patiess – tāds, kāds ir īstenībā – ceļinieks. Šīs maskas tiek nēsātas automātiski vai arī piemērotas impulsīvi.
Daudzi cilvēki ir palīdzējuši personai izveidot un uzturēt maskas, tāpēc šīs personas var viegli manipulēt ar apkārtējiem un šādi pretoties jebkādām izmaiņām. Cilvēki, nēsājot maskas, cer izvairīties no bailēm, atriebības, depresijas, apjukuma, izmisuma, haosa, kā arī agresijas, vienkārši cenšas, lai viņiem būtu droša dzīve. No otras puses viņos mājo izmisīga cerība, ka viņi piesaistīs sev kādu, kurš spēs apmierināt tās vajadzības, kas viņu bērnībā bija atstātas novārtā. Traģēdija ir tā, ka šādi cilvēki galvenokārt tiek uztverti kā dejotājs vai raudulis, bet šī viltus seju nēsāšana nes sev līdzi viltus attiecības, viltus ambīcijas, kas, savukārt, rada melīgu jeb nepatiesu dzīvi. Andžejs Vinklers, Polija
"Katōļu Dzeive" |
