Dārgie brāļi un māsas,
Dievs nekad nepamet savus bērnus, nekad. Pat tad, kad progresē mūsu vecums un mūsu spēki mazinās, kad mūsu mati kļūst balti un mūsu loma sabiedrībā samazinās, kad mūsu dzīve kļūst mazāk produktīva un var izskatīties bezjēdzīga. Dievs neņem vērā šķietamību (1. Sam 16:7); viņš nenicina izvēlēties tos, kuri daudziem cilvēkiem, var šķist nenozīmīgi. Dievs neatmet nevienu akmeni; patiešām, “vecākie” ir sitprs pamats, uz kura var balstīties “jaunie” akmeņi, un lai pievienotos garīgas celtnes celtniecībai (1 Pētera 2:5). Svētie Raksti kopumā ir stāsts par Kunga uzticīgo mīlestību. Tie mums piedāvā mierinoša pārliecību, ka Dievs pastāvīgi parāda mums Savu žēlastība, vienmēr, katrā dzīves posmā, jebkurā mūsu dzīves situācijā, pat mūsu nodevībās. Psalmi ir pilni cilvēka sirds brīnumu Dieva priekšā, kurš par mums rūpējas neskatoties uz mūsu nenozīmīgumu (Ps 144:3-4); viņi apliecina mums, ka Dievs ir veidojis katru no mums no mūsu mātes miesām (Ps 139:13) un ka pat ellē viņš nepametīs mūsu dzīvi (Ps 16:10). Mēs varam būt pārliecināti, ka viņš būs mums tuvu arī vecumdienās, vēl jo vairāk tāpēc, ka Bībelē novecošana ir svētības zīme. Tajā pašā laikā psalmos mēs atrodam arī šo sirsnīgo lūgumu Kungam: “Nepamet mani vecumdienās” (Ps 71,9). Vārdi, kas ir spēcīgi, pat skarbi. Tie liek mums aizdomāties par Jēzus lielajām ciešanām, kas Viņš kliedza pie krusta: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu mani esi atstājis?" (Mt 27:46). Tātad Bībelē mēs atrodam gan pārliecību par Dieva tuvumu katrā dzīves posmā un bailes no pamešanas, īpaši vecumdienās un sāpju laikos. Šeit nav nekādu pretrunu. Ja paskatāmies apkārt, mums nav grūti pamanīt, ka Bībeles vārdi atspoguļo pilnīgi acīmredzamu realitāti. Pārāk bieži vientulība ir drūma mūsu kā vecāka gadagājuma cilvēku un vecvecāku dzīves pavadone. Bieži vien, kad es biju Buenosairesas bīskaps, es apmeklētu atpūtas mājas un saprastu, cik reti šie cilvēki tiek apmeklēti. Daži nebija redzējuši savas ģimenes locekļus daudzus mēnešus. Šai vientulībai ir daudz iemeslu: daudzās vietās, galvenokārt nabadzīgākajās valstīs, vecāka gadagājuma cilvēki ir vieni, jo viņu bērni ir spiesti emigrēt. Es domāju arī par daudzajām konfliktu situācijām. Cik daudzi no veci cilvēki paliek vieni, jo vīrieši – jaunieši un pieaugušie - ir iesaistīti karā, un sievietes, galvenokārt sievietes ar maziem bērniem, ir aizbraukušas no valsts, lai nodrošinātu saviem bērniem drošību. Pilsētās un ciemos, ko izpostījis karš, daudzi veci cilvēki ir atstāti vieni; tikai ir viņi dzīvības pazīmes apgabalos, kuri ir pamesti un šķiet, ka tur valda nāve. Citās pasaules daļās, mēs sastopamies ar dziļi maldīgu pārliecību, kas sakņojas noteiktās vietējās kultūrās, un izraisa naidīgumu pret vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuri tiek turēti aizdomās, ka izmanto kādu maģiju, lai izsmeltu jauno cilvēku dzīvības enerģiju; priekšlaicīgas nāves vai slimības gadījumā, vai jebkura citā nelaimē, kas piemeklē jaunos vaina tiek uzvelta kādam vecāka gadagājuma cilvēkam. Šī mentalitāte ir jāapkaro un jālikvidē. Tas ir viens no tiem nepamatotajiem aizspriedumiem no kā kristīgā ticība mūs ir darījusi brīvus, taču tā turpina veicināt paaudžu konfliktu starp jauniem un veciem cilvēkiem. Tomēr, ja mēs par to padomājam, šis pārmetums, ka vecāka gadagājuma cilvēki "laupa jauniešiem nākotni" mūsdienās ir sastopams visur. Tas parādās citos veidos pat attīstītākajās un modernākajās sabiedrībās. Piemēram, tagad ir plaši izplatīta pārliecība, ka veci cilvēki ir apgrūtinājums jaunajiem ar augstajām izmaksām par sociālie pakalpojumiem, kas viņiem nepieciešami, un šādā veidā novirza resursus no kopienas attīstības un tādējādi no jauniešiem. Tā ir izkropļota realitātes uztvere. Tā pieņem, ka vecāka gadagājuma cilvēku izdzīvošana ir liels risks jaunajiem, un lai dotu priekšroku jauniešiem, ir nepieciešams atstāt novārtā vai pat apspiest vecāka gadagājuma cilvēkus. Paaudžu konflikts ir maldīgs un konfliktu kultūras saindēts auglis. Jauno cilvēku nostādīšana pret vecāka gadagājuma cilvēkiem ir nepieņemama manipulācijas forma: “Svarīga ir dažādu dzīves vecumu vienotība, kas ir īstais atskaites punkts, lai izprastu un novērtētu cilvēka dzīvību kopumā” (Katehēze, 23 2022. gada februāris). Iepriekš citētais psalms kurā izteikts lūgums nebūt pamestam vecumdienās– runā par Sazvērestību, kas saistīta ar vecāka gadagājuma cilvēku dzīvi. Tas var šķist pārspīlēts, bet ne tad, ja ņemama vērā, ka vientulība un pamešana vecāka gadagājuma cilvēkiem nav nejaušība vai neizbēgamība, bet lēmumu auglis – politisku, ekonomisku, sociālu un personīgu lēmumu – kuri neatzīst katra cilvēka bezgalīgo cieņu, “kas ir ārpus visiem apstākļiem, stāvokļiem vai personas situācijām ar kurām var kādreiz saskarties” (Deklarācija Dignitas Infinita, 1). Tas notiek, tiklīdz mēs zaudējam no redzesloka katra indivīda un cilvēka vērtību un viņš tiek vērtēts pēc izmaksām, kas dažos gadījumos tiek uzskatīts par pārāk augstam, lai samaksātu. Pat vēl sliktāk, nereti par upuriem šim domāšanas veidam kļūst paši vecāka gadagājuma cilvēki; viņi uzskata sevi par nastu un jūtas, ka viņiem pašiem jāpaiet malā. Mūsdienās daudzas sievietes un vīrieši meklē personīgo piepildījumu dzīvē, lai pēc iespējas būtu neatkarīgi no citiem cilvēkiem. Piederība cilvēku grupai piedzīvo krīzi un tiek piedzīvots individuālisma uzplaukums: pāreja no “mēs” uz “es” ir viena no acīmredzamākajām mūsu laika zīmēm. Ģimene, kas ir pirmais un radikālākais arguments pret šo jēdzienu, ka mēs paši varam sevi izglābt, ir kļuvis par vienu no šī individuālisma kultūras upuriem. Tomēr mēs kļūstam veci un mūsu spēki sāk panīkt, individuālisma ilūzija, ka mums neviens nav vajadzīgs un varam dzīvot bez sociālajām saitēm, tiek sāpīgā veidā atklāta. Patiešām, mēs atklājam, ka mums ir vajadzīgs tuvākais, bet kādā dzīves brīdī saprotam, ka esam vieni, ka mums vairs neviena kas varētu palīdzēt, ka nav neviena uz kuru mēs varam paļauties. Tas ir drūms atklājums, ko izdara daudzi cilvēki tad, kad ir par vēlu. Vientulība un pamešana ir kļuvušas par mūsdienu sociālās vides ierastiem elementiem. Tam ir vairākas saknes. Dažos gadījumos tās ir apzinātas izslēgšanas rezultāts, sava veida nožēlojama "sociālā sazvērestība"; citās, traģiski, bet ir indivīda personiska lēmuma jautājums. Vēl citos gadījumos vecāka gadagājuma cilvēki pakļaujas šai realitātei, izliekoties, ka tā ir viņu brīva izvēle. Arvien vairāk mēs esam zaudējuši “brālības garšu” (Fratelli Tutti, 33); mums ir grūti atrast alternatīvu. Daudzos vecāka gadagājuma cilvēku dzīvēs mēs varam novērot Rutas grāmatā aprakstītās rezignācijas sajūta. Tā stāsta par gados veco Naomi, kura pēc vīra un dēlu nāves, iedrošina savas divas vedeklas, Orpu un Ruti, lai atgrieztos savās dzimtajās pilsētās un viņu mājas (sal. Rutes 1:8). Naomi – tāpat kā daudzi gados veci cilvēki mūsdienās – baidās palikt viena pati, tomēr viņa nevar iedomāties neko citu. Būdama atraitne, viņa zina, ka viņai nav lielas vērtības sabiedrības acīs; viņa sevi uzskata par slogu divām jaunajām sievietēm, kurām atšķirībā no viņas visa dzīve ir priekšā. Šī iemesla dēļ viņa uzskata, ka vislabāk ir paiet malā, un tāpēc viņa saka savām vedeklām, lai atstāj viņu un veido nākotni citās vietās (sal.Rute 1:11-13). Viņas vārdi atspoguļo tā laika stingro sociālo un reliģiskās pārliecības konvencijas, kuras acīmredzot apzīmogoja viņas likteni. Pēc tam Bībeles stāstījums mūs iepazīstina ar divām dažādām atbildēm uz Naomi vārdiem un pašām vecumdienām. Viena no abām vedeklām - Orpa, kura mīl Naomi, noskūpsta viņu un, pieņemot to, kas šķita vienīgais iespējamais risinājums, iet savu ceļu. Ruta tomēr nepamet Naomi un, viņai par pārsteigumu, saka: "Nespiediet mani pamest tevi" (Rūta 1:16). Ruta nebaidās izaicināt paražas un valdošo domāšanas modeli. Viņa jūt, ka vecāka gadagājuma sievietei viņa ir vajadzīga, un viņa drosmīgi paliek pie viņas, kas būs sākums jaunam ceļojumam abām sievietēm. Mums visiem, kas esam pieraduši pie domas, ka vientulība ir neizbēgams mūsu liktenis, Ruta māca, ka uz lūgumu “Nepamet mani”, ir iespējams atbildēt: "Es tevi nepametīšu". Ruta nebaidās sagraut to, kas šķita neatgriezeniska situācija: dzīvot vienam nav jābūt vienīgajai alternatīvai! Nevelti, Ruta – kas palika pie gados vecākās Naomi– bija Mesijas (sal. Mt 1:5), Jēzus, Emanuēla, “Dievs ar mums”, Tā, kurš nes Dieva tuvību un tuvumu visiem cilvēkiem, visu vecumu un dzīves stāvokļu cilvēkiem, pirmtēls. Rutas brīvība un drosme aicina mūs iet jaunu ceļu. Sekosim viņas pēdās. Dosimies ceļā ar šo jauno svešzemju sievieti un gados veco Naomi, un nebaidīsimies mainīt mūsu ieradumus un iedomāties citādu nākotni mūsu gados vecajiem cilvēkiem. Izteiksim savu pateicību visiem tiem cilvēkiem, kuri bieži vien ar lielu uzupurēšanos, praksē sekojot Rutas piemēram, rūpējoties par vecākiem cilvēkiem vai vienkārši ikdienas parādot tuvība radiem vai paziņām, kuriem neviena cita vairs nav. Ruta, kura izvēlējās palika tuvu Naomijai, tad tika svētīta ar laimīgu laulību, ģimeni, jaunām mājām. Tā tas ir vienmēr kad paliekam tuvu gados vecākiem cilvēkiem un atzīstam viņu unikālo lomu ģimenē, sabiedrībā un Baznīcā, un tad arī mēs saņemsim daudzas dāvanas, daudzas žēlastības, daudzas svētības! Šajā viņiem veltītajā ceturtajā pasaules dienā, izrādīsim savu maigo mīlestību pret vecvecākiem un mūsu ģimenes vecāka gadagājuma locekļiem. Pavadīsim laiku ar tiem, kuri ir izmisuši un vairs necer uz citādāka iespējamību nākotnē. Egocentriskas attieksmes vietā kas noved pie vientulības un pamešanas parādīsim atvērtu sirdi un priecīgo vīriešu un sieviešu seju, kuriem ir drosme teikt “Es tevi nepametīšu” un doties tālāk citādākā ceļā. Uz jūs visi, dārgie vecvecāki un vecāka gadagājuma cilvēkiem un visiem tiem, kas ir jums tuvu es sūtu savu svētību manas lūgšanas pavadībā. Un es lūdzu jūs to neaizmirst-lūdzies par mani. Roma, pie Svētā Jāņa Laterānā, 2024. gada 25. aprīlī. Francisks Lūgšana ceturtajai pasaules vecvecākiem un vecāka gadagājuma cilvēku dienai: Kungs, uzticamais Dievs, Tu, kas radīji mūs pēc sava attēla, Tu, kas mūs nekad neatstāj vienus un kurš mūs pavada katrā dzīves posmā, nepamet mūs, rūpējies par mums, un dod mums spēju, no jauna iepazīt sevi un atzīt, ka mēs esam Tavi bērni. Atjauno mūsu sirdis ar savu Vārdu un neļauj nevienu atstāt novārtā. Lai Tavs mīlestības gars piepilda mūs ar Tavu maigumu un māca mums teikt: "Es tevi nepametīšu!" tiem, kurus satiekam savā ceļojumā. Ar Tava mīļotā Dēla palīdzību, lai mēs nezaudētu brālības garšu Un lai mēs neļaujamies vientulības skumjām. Palīdzi mums raudzīties nākotnē ar jaunu cerību, un dari Pasaules vecvecāku un vecākā gadagājuma cilvēku dienu par diena bez vientulības un bagātu ar Tava miera pirmajiem augļiem. Āmen.
Foto: Unsplash.com/Philippe Leone | 
