Katras vislabākās dāvanas pamatā ir Dievs, kas ir mīlestība (Deus caritas est), - "kas paliek mīlestībā, paliek Dievā un Dievs paliek viņā" (1 Jņ 4,16). Svētie Raksti paskaidro šo Dieva un cilvēces sākotnējo saikni, kas ir vēl senāka nekā pati radīšana. Svētais Pāvils, rakstot Efezas kristiešiem, dzied slavas un pateicības himnu Tēvam, kurš nebeidzamā labsirdībā gadsimtu gaitā vienmēr ir bijis gatavs īstenot savu universālo pestīšanas plānu, kas ir arī mīlestības plāns. Savā Dēlā Jēzū, teic apustulis, Viņš "mūs izvēlējās jau pirms pasaules radīšanas, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā mīlestībā" (Ef 1,4). Dievs mūs mīlēja vēl pirms mēs bijām ienākuši šajā pasaulē! Savā beznosacījumu mīlestībā Viņš mūs radīja "no nekā" (sal. 2 Mak 7,28), lai ievestu pilnīgā komunikācijā ar sevi. Dieva providences priekšā lielā pārsteigumā sauc psalmists: "Kad redzu tavas debesis, kas ir tavu roku darbs, mēnesi un zvaigznes, kuras tu esi radījis, - kas gan ir cilvēks, ka tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka tu viņu uzlūko?" (Ps 8,4-5) Mūsu eksistences dziļākā patiesība ir ietverta šajā pārsteidzošajā noslēpumā: katra radība un īpaši katrs cilvēks ir Dieva mīlestības darba un izdomas auglis. Tā ir neaptverama, uzticīga un mūžīga mīlestība (sal. Jer 31,3). Šīs patiesības atklāšana ir tā, kas patiesi izmaina mūsu dzīvi tās pamatos. Kādā ļoti labi zināmā sava darba "Atzīšanās" lappusē svētais Augustīns ļoti spēcīgi runā par Dieva kā lielākā skaistuma un augstākās mīlestības atklājumu. Viņš runā par Dievu, kas viņam vienmēr bijis līdzās un kuram viņš beidzot atvēra savu prātu un sirdi, lai Dievs tos pārveidotu. "Vēlu es Tevi iemīlēju, tik senais un vienmēr jaunais skaistums, vēlu Tevi iemīlēju. Jā, jo Tu biji iekšā, bet es ārpusē. Deformētā veidā es dzinos pakaļ skaistajām Tavu radību formām. Tu biji ar mani, bet es nebiju ar Tevi. Mani no Tevis attālināja Tavas radības, kuru nemaz nebūtu, ja tās nedzīvotu Tevī. Tu mani aicināji, un Tavs sauciens izlauzās cauri manam kurlumam, Tavs skaistums izkliedēja manu aklumu, Tu izplatīji savu smaržu, un es ieelpoju un sāku ilgoties pēc Tevis, to nogaršoju un tagad slāpstu un esmu izsalcis pēc Tevis, Tu man pieskāries, un es degu alkās pēc tava miera." (X, 27.38) Ar šiem tēliem Hiponas svētais cenšas aprakstīt neizsakāmo pārsteigumu, ko izraisa tikšanās ar Dievu un Viņa mīlestību, kura pārveido visu mūsu būtību. Te runājam par mīlestību, kas ir bijusi pirms mums, kas mūs uztur un mūsu dzīves laikā vienmēr aicina, tās saknes meklējamas Dieva pilnīgajā (beznosacījumu) došanā, neko neprasot par to mums pretī. Runājot tieši par priesteru kalpošanu, mans priekšgājējs svētīgais Jānis Pāvils II apliecināja, ka "katrs priestera žests ne tikai ved dziļāk kalpošanā Baznīcai un māca to mīlēt, bet arī liek arvien vairāk pilnveidoties mīlestībā un kalpošanā Jēzum Kristum, kas ir Galva, Gans un Baznīcas līgavainis. Tā ir mīlestība, kas ir atbilde uz beznosacījumu Dieva mīlestību Kristū" (Pastores dabo vobis, 25). Katrs specifiskais aicinājums dzimst no Dieva iniciatīvas, tā ir Dieva žēlsirdības dāvana. Viņš sper pirmo soli, kas nav atkarīgs no mūsu pašu labsirdības, bet gan pamatojas uz Viņa paša mīlestības klātbūtni mūsos, kas "ir ienākusi mūsu sirdīs ar Svētā Gara starpniecību" (Rom 5,5). Visos laikos Dieva aicinājuma pamatā ir bijusi paša Dieva mīlestības iniciatīva, kas vispilnīgāk atklājas Jēzū Kristū. Kā jau rakstīju savā pirmajā enciklikā "Deus Caritas est", "faktiski Dieva klātbūtne ir ļoti dažāda. Mīlestības vēsturē, kuru mums stāsta Bībele, Viņš nāk mums pretī, mēģina mūs iekarot līdz pat Pēdējām vakariņām, līdz pat pārdurtajai sirdij uz krusta, līdz pat augšāmcelšanai, kā arī lieliem darbiem, caur kuriem Viņš, pateicoties apustuļu darbībai, ir vadījis dzimstošās Baznīcas ceļu. Arī pēc tam Baznīcas vēsturē Kungs nav mūs pametis - Viņš atkal un atkal nāk mums pretī ar cilvēku starpniecību, kuros darbojas caur Vārdu, ar sakramentiem, it īpaši Euharistiju" (n.17). Dieva mīlestība paliek uz mūžiem, tā ir uzticīga gan pati sev, gan "vārdam, kas dots tūkstošos paaudžu" (Ps 105,8). Taču ir nepieciešams atkal to sludināt, īpaši jaunajām paaudzēm. Jāsludina šīs dievišķās mīlestības aicinošais skaistums, kas ir bijis pirms mums un mūs pavada. Tas ir slepens stimuls, tā ir motivācija, kas nezūd pat vissarežģītākajos apstākļos. Mīļie brāļi un māsas, mums jāatver sava dzīve uz šo mīlestību. Jēzus Kristus mūs aicina uz Tēva mīlestības perfekciju (sal. Mt 5,48) katru dienu! Kristieša dzīves augstākais sasniegums ir spēja mīlēt tā, kā mīl Dievs. Te runājam par mīlestību, kas izpaužas pilnīgā, auglīgā un uzticīgā sevis došanā. Segovijas kolstera priorei, kuru ļoti nomāca dramatiskā situācija, kas bija izveidojusies, Jānis no Krusta atbildēja, aicinot viņu rīkoties saskaņā ar Dievu: "Nedomā ne par ko citu, kā vien to, ka viss nāk no Dieva, un, kur nav mīlestības, Viņš ieliek mīlestību un pēc tam ievāc mīlestību." (Espistolario, 26) Šajā sevis dāvāšanas un atvērtības uz Dieva mīlestību augsnē, un kā šīs mīlestības auglis - dzimst un aug visi aicinājumi. Un, smeļoties no šī avota lūgšanā, uzcītīgi lasot Rakstus un pieņemot sakramentus, īpaši Euharistiju, ir iespējams mīlēt tuvāko, kurā iemācāmies saredzēt Kristus vaigu (sal. Mt 25, 31-46). Lai izpaustu nesaraujamo saikni starp šīm „divām mīlestībām" - mīlestību uz Dievu un tuvāko -, ņem no tā paša dievišķā avota un uz to orientējies. Pāvests svētais Gregors Lielais izmantoja piemēru par stādu: „Mūsu sirds augsnē [Dievs] vispirms ir iestādījis mīlestības sakni pret Viņu, bet pēc tam ir izveidojis lapotni - brāļu mīlestību." (Moralium Libri, sive expositio in Librum B. Job, Lib. VII, cap. 24, 28; PL 75, 780D) Ja kāds ir apņēmies sākt aicinājuma ceļu uz priesterības kalpojumu vai konsekrēto dzīvi, tad tam šīs divas vienīgās dievišķās mīlestības izpausmes ir jāizdzīvo īpaši intensīvi un ar sirds skaidrību, jo šis elements ir kvalitātes rādītājs. Mīlestība uz Dievu (pat ja tā nav pilnīga), par kuras redzamo zīmi kļūst prezbiteri un klosterļaudis, ir iemesls, kāpēc šie cilvēki ir atbildējuši uz īpašo aicinājumu veltīties Kungam priesterībā vai salikt evaņģēliskos solījumus. Svētā Pētera spēcīgā atbilde Mācītājam: „Tu zini, ka tevi mīlu!" (Jņ 21,15) - kļūst par ziedotas un pilnībā izdzīvotas, bet tāpēc ar dziļu prieku piepildītas dzīves noslēpumu.
Vēl viena mīlestības pret tuvāko, īpaši pret to, kas cieš, kuram ir kādas vajadzības, redzama izpausme ir tas, ka tā priesterus un konsekrētos inspirē veidot vienību cilvēku vidū un kļūt par cerības sējējiem. Konsekrēto, un īpaši priesteru attiecības ar kristīgo kopienu, ir ļoti būtiskas, tā ir viena no galvenajām viņu attiecību jomām. Šajā sakarā svētajam Arsas prāvestam patika atkārtot: „Priesteris nav priesteris sevis dēļ, viņš ir priesteris jums." (Le curé d'Ars. Sa pensée - Son cœur, Foi Vivante, 1966, p. 100) Mīļie brāļi bīskapi, mīļie prezbiteri, diakoni, konsekrētie un konsekrētās, katehisti, pastorālie darbinieki un jūs visi, kas esat iesaistīti jaunās paaudzes audzināšanā, mudinu jūs ļoti rūpīgi un uzmanīgi ieklausīties visos, kas draudžu kopienās, apvienībās un kustībās sajūt zīmes tam, ka ir aicināti uz priesterību vai citu īpašu konsekrāciju. Ir svarīgi, lai Baznīcā būtu labvēlīgi apstākļi, kuros var uzplaukt daudzi „jā" kā auglīgas atbildes uz Dieva mīlestības aicinājumu.
Aicinājumu pastorālā darba uzdevums būs piedāvāt orientierus auglīgam tālākajam ceļam. Galvenais elements būs mīlestība uz Dieva Vārdu, rūpējoties par to, lai ikviens arvien labāk pazītu Svētos Rakstus, kā arī uzmanīga un pastāvīga personīgā un kopienas lūgšana, kas cilvēku dara spējīgu sadzirdēt dievišķo aicinājumu starp daudzām citām balsīm, kas pārpilda mūsu ikdienas dzīvi. Taču jo īpaši Euharistijai ir jākļūst par katra aicinājuma ceļa dzīvības centru, jo Euharistijā Dieva mīlestība mums pieskaras Kristus upurī, kas ir mīlestības augstākā izpausme, un Euharistijā vienmēr no jaunā mācāmies izdzīvot Dieva mīlestību visaugstākajā izpausmē. Dieva Vārds, lūgšana un Euharistija ir visvērtīgākais dārgums, kas ļauj pilnībā izprast Dieva valstībai veltītas dzīves skaistumu. Novēlu, lai visas vietējās Baznīcas un dažādās to grupas kļūtu par uzmanīgām aicinājumu izšķiršanas un pārbaudes vietām, kur jauniešiem un jaunietēm tiek piedāvāta gudra un spēcīga garīgā vadība. Šādā veidā kristīgā kopiena kļūst par Dieva žēlsirdības redzamu zīmi, kas nosargā katru aicinājumu. Šī dinamika, kas atbilst Jēzus dotajam jaunajam bauslim, var tikt īstenota kristīgajās ģimenēs, kuru mīlestība ir Kristus, kas sevi atdeva par savu Baznīcu, mīlestības izpausme (sal. Ef 5,32). Ģimenēs, kas ir „dzīves un mīlestības kopienas" (Gaudium et spes, 48), jaunā paaudze var apbrīnojamā veidā piedzīvot šo uzupurējošo mīlestību. Ģimenes ir ne tikai īpaša vieta cilvēciskai un kristīgai audzināšanai, bet var kļūt par „pirmo un labāko semināru aicinājumiem uz konsekrētu dzīvi Dieva valstībai" (Jānis Pāvils II, Familiaris Consortio, 53), liekot tieši ģimenē no jauna atklāt priesterības un konsekrētās dzīves skaistumu un nozīmīgumu. Lai draudžu gani un ticīgie laji vienmēr sadarbojas un Baznīcā ir arvien vairāk „komūnijas skolas un mājas", kas būvētas pēc svētās Nācaretes ģimenes parauga un kļūst par harmonisku Svētās Trīsvienības attēlu virs zemes.
Ar šiem novēlējumiem no sirds dodu savu apustulisko svētību jums, godājamie brāļi bīskapi, priesteri, diakoni, konsekrētie un visi uzticīgie laji, īpaši jaunieši un jaunietes, kas ar paklausīgām sirdīm klausās Dieva balsī un ir gatavībā to uzticīgi un dāsni uzņemt! Vatikānā, 2011. gada 18. oktobrī Katolis.lv |
