Kristus augšāmcelšanās caurstrāvo laiku. Mēs nevaram to analizēt tikai no pozitīvas, vēsturiskās puses, jo saistība ar vēsturi ir netieša: caur apustuļu liecību, sākotnējās Baznīcas liecību, tukšo kapu un Turīnas līķautu. Ja vēlamies sniegt atbildi par Kristus augšāmcelšanos, tad vienīgais zinātniskais ceļš ir liecības par šo notikumu. Lieciniekiem vienmēr ir liela nozīme, analizējot patiesību par kādu notikumu. Vecāki mums sniedz liecību par mūsu ģimenes vēsturi, savukārt tiesas prāvās nozīmīga loma ir lieciniekiem, kuri ir aicināti sniegt liecību, apzvērot tās patiesīgumu. Izvēloties šo ceļu, varam nonākt pie slēdziena, ka Jēzus augšāmcelšanās ir reāls notikums, kas sakņojas vēsturē un par kuru savas zināšanas varam padziļināt. Apustulis Pēteris pirmajā Lieldienu pasludinājumā saka: „Šo Jēzu Dievs cēla augšām, tam mēs visi esam liecinieki. (..) Dievs padarīja Viņu par Kungu un Kristu, šo Jēzu, ko jūs sitāt krustā.” (Apd 2,32.36) No šiem vārdiem varam secināt, ka tā ir liecība par šo notikumu vēsturē. Tā nav vienīgā liecība, bet tā ir visas Jaunās Derības centrā: „Kristus ir augšāmcēlies.” (sk. 1Tes 4,15; 1Kor 15,12-20; Rom 6,4) Vēl evaņģēlijos varam atrast liecību par tukšo kapu, kam seko Lieldienu pasludināšana: „Viņš ir augšāmcēlies, Viņš nav šeit!” (Mk 16,1-8), kā arī trīs parādīšanās reizes Jeruzalemes apkārtnē un Debesīs uzkāpšanu, kas saskan ar Mateja liecību (sk. Mt 28,1-20) par tukšo kapu un Lieldienu pasludinājumu: „Viņš nav šeit, Viņš ir augšāmcēlies, kā to bija teicis.” Tāpat viņš raksta par Jēzus parādīšanos Jeruzalemes sievietēm un tiem vienpadsmit Galilejā, kuriem dod uzdevumu meklēt jaunus mācekļus. Lūkas savā evaņģēlijā (sk. Lk 24,1-53), runājot par tukšo kapu, liecina: „Viņa nav šeit, Viņš ir augšāmcēlies. Viņš ir dzīvs.” Tieši Lūkas atstāsta mācekļu piedzīvojumu ceļā uz Emausu, Jēzus parādīšanos Jeruzalemē, aicinot dot liecību, kas noslēdzas ar Viņa uzkāpšanu Debesīs. Evaņģēlists Jānis (sk. Jņ 20,1-29) liecina par tukšo kapu, Jēzus parādīšanos Marijai Magdalēnai un mācekļiem Jeruzalemē, vispirms bez apustuļa Toma un vēlāk ar viņu. Tukšais kaps Tukšā kapa liecība ir atrodama trijos sinoptiskajos evaņģēlijos un netieši arī Jāņa evaņģēlijā. Tur varam atrast vēsturiskus elementus, kas liecina par šī notikuma vēsturiskumu. Piemēram, sievietes, kuras atrod kapu tukšu. Nav iespējams, ka šis notikums nebūtu patiess, jo pēc jūdu likumiem, sieviešu liecība nav pieņemama, bet evaņģēlisti to neslēpj un tieši runā par sievietes liecību. Ja tas tā nebūtu, viņi to nebūtu rakstījuši. Par tukšā kapa vēsturiskumu notikusi arī jūdu diskusija (sk. Mt 28,15, Jņ 20,15). Tas nav iespējams, ka jūdu kultūrā augšāmcelšanās tiktu reducēta tikai līdz garīgai nozīmei, jo jūdu izpratnē cilvēka būtība nav tikai dvēsele, bet gan miesas un dvēseles vienība (sk. Rad 2,7). Tāpēc, ja kāds runātu par augšāmcelšanos, tad būtu jāpierāda Viņa redzamība arī miesā, ne tikai dvēselē. Ja gribam labāk saprast to, ka ir reāls pamats ticībai uz Kristus augšāmcelšanos, jāņem vērā vēl viens nozīmīgs aspekts. Jaunās derības teksti atklāj, ka mācekļi pēc Kristus nāves aizbēga (Mk 14,50), jo uzskatīja, ka viss ir zaudēts (Lk 24,19-21). Taču notika kaut kas, kas radikāli izmainīja viņu nostāju un darīja viņus spējīgus uzsākt jaunu dzīvi un nodibināt pirmo kopienu. Šis ”kaut kas” ir Lieldienu ticības vēsturiskais kodols. Mums būtu jāizskaidro šīs radikālās pārmaiņas apustuļu uzvedībā, dzīvē un misijas uzsākšanā. Grūti iedomāties, ka ticība uz Kristus augšāmcelšanos būtu iespējama, ja Jēzus pēc augšāmcelšanās nebūtu parādījies apustuļiem un pārējiem. Baznīcas pastāvēšana nebūtu izskaidrojama, ja Kristus nāve būtu izklīdinājusi pirmo mācekļu pulciņu, tomēr notika pretējais. Pēteris un pārējie apustuļi radikāli izmainīja savu dzīvesveidu – atstāja zvejnieka amatu, ģimeni un devās pa visu Romas impēriju sludināt neprātīgu ziņu, kuru uzskatīja par Labo Vēsti visai pasaulei. Viņu uzticība šai neprātīgajai misijai bija tik liela, ka viņi mira mocekļa nāvē. Melu un nepatiesības mērķis parasti ir gūt sev kādu labumu, bet vai tad kāds būtu gatavs mirt par meliem vai izdomātu notikumu? Visloģiskākā atbilde ir uzticēšanās Lieldienu liecības vēsturiskajiem notikumiem. Jēzus augšāmcelšanās ir tas, kas izskaidro mācekļu radikālo pārmaiņu un šī fakta pieņemšana nozīmē, ka Dievs var iejaukties pasaules vēsturē un tajā atstāt pēdas, kuras mēs varam vēsturiski noskaidrot. Taču ir nepieciešama arī sirds atvērtība, lai šo notikumu izprastu saistībā ar visu svēto vēsturi un to, ka Kristus augšāmcelšanās ir Svēto Rakstu piepildījums. Lieldienu noslēpums nav saprotams izolētībā no kristīgās kopienas, Baznīcas liecības un dzīves. Lūkas liecība par mācekļiem ceļā uz Emausu ir svarīga katram kristietim, jo tā norāda, ka Svētie Raksti ir jālasa Kristus gaismā un ka Kristus ir klāt Liturģijā, maizes laušanas brīdī. Lai mēs spētu saskatīt Kristus augšāmcelšanās dziļāko būtību, ir nepieciešama arī ticības pieeja. Akvīnas Toms saka, ka Kristus augšāmcelšanās nav cilvēcīgajā, šīs zemes miesā, bet pārveidotā, nemirstīgā miesā, un tieši tāpēc mācekļi viņu atpazīst ar ticības acīm. Mācekļi ceļā uz Emausu sākumā nepazina Kristu, jo viņu ticība bija vāja. Mēs esam kā apustulis Toms, kurš vispirms gribēja ielikt pirkstu Kristus brūcēs, lai ticētu, un Kristus viņam to neliedza, taču Viņš arī liek mums saprast, ka nākotnē pēc Viņa uzkāpšanas Debesīs, mēs Viņu sastapsim tikai ticībā (Svētajos Rakstos, Euharistijā un Baznīcā). Neviena Kristus vēsturiskās augšāmcelšanās liecība nevar kļūt par zīmi bez ticības. Tieši ticība mums liek pieņemt šo vēsti un liecināt citiem, ka Kristus ir augšāmcēlies. Mēs, kristieši, to darīsim ar prieku, liecinot par to gan vārdos un darbos, gan savā dzīvē. Ir jāsaprot, ka tad, ja mēs atmetam kristīgo mantojumu, esam pret to vienaldzīgi vai arī to relativizējam, mēs atsakāmies no vienreizējas atslēgas, kas palīdz saprast mūsu dzīves un visas pasaules jēgu. Pat, ja dzīvojam sabiedrībā, kur pastāv citi viedokļi, mēs vēlamies dalīties ar mūsu kristīgo liecību par Kristus augšāmcelšanos un sakām katram Latvijas iedzīvotājam – Kristus ir patiesi augšāmcēlies! "Nāc" |
