Svētās Mises sākumā arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs izteica prieku par semināristiem, kuri izteikuši vēlēšanos un izgājuši visus nepieciešamos sagatavošanās etapus, lai ceļā uz priesterību tiktu iesvētīti par diakoniem, un aicināja ikvienu lūgties par tiem. Homīlijā arhibīskaps Z. Stankevičs uzrunāja sanākušos, atgādinot, ka šis lēmums pasaules acīm var šķist nesaprotams. „Dārgie kandidāti, Kārli, Pēteri, Aivar, profesori, formatori, radinieki, draugi, kas esat sanākuši šeit uz šo svinīgo ceremoniju. Cik es saprotu, pie jums ir atnākuši jūsu skolas kolēģi, vismaz daži, un būtu interesanti redzēt, ko par to domā jūsu „normālie" klasesbiedri. Tad, kad es tikko biju iesvētīts par priesteri un mums bija institūta salidojums, pie manis pienāca kursa biedrene un varēja redzēt, ka viņai iekšā deg šis jautājums. Viņa teica: „Zbigņev, bet kas ar Tevi notika? Tu taču biji tāds normāls, biji savējais." Jo es biju tāds, kā visi pārējie, bet pēkšņi vienā brīdī mana dzīve radikāli izmainījās. Es redzēju, ka viņa nebija gatava dzirdēt to, ko tajā brīdī vajadzēja atbildēt, vienkārši sirsnīgi pasmaidīju un mana atbilde bija klusēšana. Bet es domāju, ka varbūt arī vienam otram jūsu klasesbiedram sirdī ir līdzīgs jautājums - kas tad ar jums ir noticis, ka jūs esat šeit altāra priekšā, apņematies dzīvot celibātā, lūgties breviāru katru dienu un izslēgties no it kā normālās dzīves." Arhibīskaps klātesošiem skaidroja semināristu izvēli: "Saprotiet, viņi nav sekojuši tai mūsdienu sabiedrības galvenajai spalvai - apmierināt savas baudas, taisīt karjeru un iekārtoties dzīvē tā, lai paši būtu centrā. Viņi ir izvēlējušies atbildēt uz Kristus aicinājumu sludināt Evaņģēliju, sludināt to, ka ne no maizes vien dzīvo cilvēks. Ka tomēr ir Dievs un ir Viņa valstība un, ka cilvēks nav tikai miesa, ka cilvēkā ir vēl daudz, daudz dziļāka esamības dimensija, kura jāņem vērā ļoti nopietni. Viņi to ir ņēmuši vērā nopietni un izlēmuši veltīt savu dzīvi tam, lai paši to izkoptu un lai arī citiem palīdzētu to atklāt. Lūk, tā ir viņu misija, šeit viņi ir kļuvuši par savādniekiem pasaules acīs, vai varbūt jūsu, viņu skolas biedru, acīs. Bet es cenšos tagad paskaidrot, kas tam ir pamatā un gribu pateikt, ka jā, pasaules acīs tā ir muļķība, bet kā svētais Pāvils vienā no savām vēstulēm saka, ka pasaules acīs tā ir muļķība, bet Dieva priekšā tā ir gudrība, jo patiesībā augstākā gudrība ir piepildīt savu dziļāko aicinājumu." Z.Stankevičs norādīja arī uz to, ka diakonu kandidāti nav aizmirsuši par miesu, gluži pretēji, šie puiši ir vieni no sportiskākajiem seminārā. „Viņi stingri stāv ar kājām uz zemes, viņiem ir integrāla pieeja dzīvei. Tomēr viņi redz nevis tikai miesu, bet ir atklājuši arī šo garīgo dimensiju, atzinuši to par svarīgu un vēlas palīdzēt citiem arī to atklāt un atklāt Dieva klātbūtni, Dieva valstības klātbūtni šai pasaulē. Un mana dziļākā pārliecība ir tā, ka tas ir tas, kas visvairāk vajadzīgs Latvijai šobrīd, un ka viņi ir izvēlējušies labāko daļu." LRKB IC
Foto: RGS |
