Turpinot katehēžu ciklu par Vatikāna II koncilu tā dokumentu gaismā, Svētais tēvs skaidroja dogmatisko konstitūciju «Dei Verbum» par dievišķo Atklāsmi, kas ir nepelnīta Dieva dāvana - žēlastība, kas ļauj pašam Dievam atklāt sevi, nevis tikai kādas patiesības. «Dārgie brāļi un māsas, labdien! Esam uzsākuši katehēžu ciklu, kas veltīts Vatikāna II koncilam. Šodien sāksim iedziļināties dogmatiskajā konstitūcijā «Dei Verbum» par dieviško Atklāsmi. Tas ir viens no skaistākajiem un svarīgākajiem Koncila dokumentiem. Katehēzes sākumā tas var palīdzēt atcerēties Jēzus vārdus: «Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nezina, ko viņa kungs dara, bet Es jūs saucu par draugiem, jo visu, ko dzirdēju no sava Tēva, Es jums pasludināju» (Jņ 15,15). Tas ir kristīgās ticības pamatprincips, ko mums atgādina «Dei Verbum»: Jēzus Kristus radikāli maina cilvēka attiecības ar Dievu, turpmāk tās būs draudzības attiecības. Tāpēc Jaunās Derības vienīgais nosacījums ir mīlestība. Svētais Augustīns, komentējot šo Ceturtā evaņģēlija fragmentu, norāda uz žēlastības perspektīvu, kas vienīgā var padarīt mūs par Dieva draugiem Viņa Dēlā (Homilijas par Sv. Jāņa evaņģēliju, 86). Patiešām, senais sauklis liecina: "Amicitia aut pares invenit, aut facit", "draudzība vai nu atrod līdzīgus, vai arī tos padara līdzīgus". Mēs neesam līdzīgi Dievam, bet pats Dievs padara mūs līdzīgus Sev caur savu Dēlu. Tāpēc, kā norāda Svētie Raksti, Derībā ir sākotnējs attāluma moments, jo vienošanās starp Dievu un cilvēku vienmēr paliek asimetriska: Dievs ir Dievs, bet mēs esam radības. Tomēr ar Dēla atnākšanu cilvēka miesā Derība atveras savam galīgajam mērķim: Jēzū Dievs padara mūs par saviem dēliem un aicina kļūt līdzīgiem Viņam mūsu trauslajā cilvēcībā. Mūsu līdzība Dievam netiek sasniegta ar grēku un aizlieguma pārkāpšanu, kā to čūska ierosināja Ievai (sal. Rad. 3,5), bet gan dziļās attiecībās ar Dēlu, kas kļuva cilvēks. Kunga Jēzus vārdi, kurus pieminējām: "Es jūs saucu par draugiem", atbalsojas dogmatiskajā konstitūcijā «Dei Verbum», kurā teikts: "Ar šo Atklāsmi neredzamais Dievs (sal. Kol 1, 15; 1 Tim 1, 17) savā lielajā mīlestībā uzrunā cilvēkus kā draugus (sal. Is 33, 11; Jņ 15, 14-15) un viņus meklē (sal. Bar 3, 38), lai aicinātu un uzņemtu kopībā ar sevi” (2). Dievs, par kuru runā Radīšanas grāmata, uzrunāja mūsu pirmvecākus, veidojot ar viņiem dialogu (sal. Dei Verbum, 3) un, kad šo dialogu pārtrauca grēks, Radītājs nepārtrauca meklēt iespēju tikties ar savām radībām, nemitīgi noslēdzot ar tām savu derību. Kristīgā ticība māca, ka Dievs, lai atrastu cilvēku, kļūst miesa savā Dēlā, kurā iepriekš pārtrauktais dialogs tiek pilnībā atjaunots: Derība ir jauna un mūžīga, un tagad nekas nevar mūs šķirt no Viņa mīlestības. Tātad dievišķajai Atklāsmei ir draudzības un dialoga raksturs un, tāpat kā cilvēku draudzības pieredzē, tā necieš klusumu, bet stiprinās no patiesu vārdu apmaiņas. To mums atgādina arī konstitūcija «Dei Verbum»: Dievs runā ar mums. Ir svarīgi atzīt atšķirību starp vārdiem un tukšu runāšanu: pēdējā paliek virspusēja un nerada kopību starp personām, turpretī autentiskās attiecībās vārdi kalpo ne tikai informācijas un vēstījumu apmaiņai, bet arī atklāj, kas mēs esam. Vārdiem piemīt atklājoša dimensija, kas rada attiecības ar citiem. Tādā veidā Dievs, runājot ar mums, atklāj sevi kā sabiedroto, aicina mūs draudzēties ar Viņu. Šādā perspektīvā pirmā attieksme, kas mums jāattīsta, ir uzmanīga klausīšanās, lai Dieva Vārds varētu iekļūt mūsu prātos un mūsu sirdīs. Tajā pašā laikā mēs esam aicināti sarunāties ar Dievu - nevis tāpēc, lai Viņam pateiktu to, ko Viņš jau zina, bet gan tāpēc, lai atklātu Viņam sevi. Tādēļ ir nepieciešama lūgšana, kurā esam aicināti veidot un stiprināt draudzību ar Kungu. Tas galvenokārt notiek liturģiskajā un kopienas lūgšanā, kurā nevis mēs izlemjam, ko dzirdēt no Dieva Vārda, bet gan Viņš pats uzrunā mūs caur Baznīcu. Tas tiek īstenots personīgajā lūgšanā, kas notiek mūsu sirds un prāta dziļumos. Visas dienas un nedēļas garumā kristietim ir jāvelta laiks lūgšanai, meditācijai un pārdomām. Tikai tad, kad runājam ar Dievu, mēs varam runāt par Viņu arī citiem. Mūsu pieredze rāda, ka draudzība var izirt kāda pēkšņa strīda vai ikdienas nolaidības dēļ, kas var vājināt attiecības līdz to zaudēšanai. Ja Jēzus mūs aicina būt draugiem, tad centīsimies neatstāt šo aicinājumu bez atbildes. Pieņemsim to, kopsim šīs attiecības, un mēs atklāsim, ka tieši draudzība ar Dievu ir mūsu pestīšana». Audiences noslēgumā pāvests Leons XIV apsveica jauniešus, slimniekus, gados vecākus cilvēkus un jaunlaulātos, vēlot visiem atklāt draudzības skaistumu ar Radītāju un saviem brāļiem un māsām - draugiem ticībā. Vaticannews.va | 
