Mēs dodamies šīs zemes svētceļojumā, paļaujoties, ka līdzīgi Jaunavai Marijai sasniegsim pilnīgu vienotību ar Kristu – ka arī mēs varēsim būt līdzdalīgi mūžīgajā dzīvē. Romas pāvests kā visas Baznīcas gans sava amata spēkā ir apveltīts ar nemaldības harizmu – viņš spēj atpazīt Dieva atklātas patiesības ticības un morāles sfērā un padarīt tās saistošas ikvienam Baznīcas loceklim. Pēdējo reizi šo nemaldības autoritāti izmantoja pāvests Pijs XII, kurš 1950. gadā formāli apstiprināja, ka Jaunava Marija, noslēdzot savu zemes dzīves gājumu, ar miesu un dvēseli ir tikusi uzņemta debesu godībā. Citiem vārdiem, Bezvainīgā Jaunava, Kristus Māte, ir tikusi pasargāta no miesas sairšanas kapā, viņa ar miesu un dvēseli ir uzņemta dievišķajā sfērā un ir līdzdalīga augšāmceltā Kristus godībā. Katoliskās Baznīcas katehismā varam lasīt, ka Vissvētākās Jaunavas Marijas uzņemšana debesīs ir vienreizēja līdzdalība viņas Dēla augšāmcelšanās noslēpumā un augšāmcelšanās baudīšana pirms citiem kristiešiem (KBK 966). Pāvesta Pija XII definētā ticības patiesība noslēdzas ar bargu piebildi: tas, kurš brīvprātīgi noliedz vai apšauba šo patiesību, ir pilnībā atkritis no dievišķās un katoliskās ticības. Dažkārt Baznīca runā ļoti bargi, taču šīs bardzības iemesls nav vēlme demonstrēt tās likumīgo varu, bet rūpes par cilvēku patieso labumu. Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas dogma tika pasludināta pasaulei un Baznīcai vēsturiski ļoti izšķirošā brīdī – laikā, kad Eiropa atguvās no Otrā pasaules kara sekām, no posta, ko bija nesuši ateistiski un totalitāri politiskie režīmi. Karš bija salauzis neskaitāmu cilvēku dzīves un radījis pamatīgu eksistenciālu satricinājumu – pasaules acīm bija atsegta grēka patiesā seja. Līdz ar to Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas dogmas izsludināšana bija ne tikai formāls apstiprinājums gadsimtu gaitā Baznīcas sirdī glabātai ticības patiesībai, bet arī atgādinājums par cilvēka dievišķo izcelsmi un mērķi. Arī šodienas pasaulē Jaunavas Marijas debesīs uzņemšana ir atgādinājums, ka cilvēks savas dzīves gājumā ir aicināts sekot augšāmcelšanās loģikai: ne tikai cilvēka dvēsele, bet arī viņa miesa ir radīta mūžībai, tādēļ to nevar padarīt par līdzekli citiem, dažkārt pat ārēji ļoti cildeniem mērķiem. Ja pavērosim mūslaiku pasauli, tad drīz pamanīsim, ka arī šodienas cilvēks turpina pretoties Dieva aicinājumam un meklē patvērumu lietās, kas viņu nekad nespēs piepildīt un darīt laimīgu. Dažreiz rodas iespaids, ka sekulārās kultūras telpā tiek darīts viss iespējamais, lai cilvēkam palīdzētu aizmirst, ka zemes dzīve ir ierobežots laika sprīdis un ka ikvienam no mums būs jādod norēķins par savu dzīvi. Svētais Alfons Marija di Liguori raksta, ka ir trīs lietas, kas cilvēka nāves pieredzi padara rūgtu un mokošu: pieķeršanās pasaulei, sirdsapziņas pārmetumi par izdarītiem grēkiem un nedrošība attiecībā uz savu pestīšanu. Marijas aiziešana no šīs pasaules bija brīva no šiem rūgtuma cēloņiem, viņa mira tā, kā bija dzīvojusi – pilnīgi brīva no pieķeršanās pasaules lietām, grēka neskarta un droša par dalību mūžīgajā dzīvē. Teologi mēdz debatēt par to, vai Marija ir mirusi, vai tikai iemigusi svētlaimīgā mierā, taču, neiedziļinoties teoloģiskās niansēs, šķiet, ka nav lielas atšķirības starp nāvi, kas brīva no minētajiem rūgtuma cēloņiem, un svētlaimīgu iemigšanu. Marijas sirds jau no mazotnes piederēja vienīgi Dievam, tieši tādēļ viņas zemes dzīves noslēgums bija nevis sāpju un rūgtuma, bet miera un prieka piepildīts. Jaunavas Marijas zemes dzīvi raksturoja dziļa ticība, mīloša paļāvība, neviltota pazemība un pacietība ciešanās. Raugoties uz Dievmāti, lūdzot viņas aizbildniecību un cenšoties līdzināties viņas paraugam, arī mūsu dvēselēs ieplūst miers. Tomēr bieži mēs izvēlamies doties citā virzienā, dodot priekšroku iet savu ceļu, pieķeroties savām idejām, savai brīvības un laimes koncepcijai un dažkārt stūrgalvīgi pretojoties Dieva iedvesmām. Kopš Ādama un Ievas laikiem grēka pamatforma ir ietverta sekojošā attieksmē: „Šī ir mana dzīve, un es tajā esmu vienīgais noteicējs.” Šādas nostājas neizbēgamas sekas ir garīgs izsalkums un nomāktība – sajūta, ka dzīve plūst nebūtības virzienā. Cik svarīgi ir apzināties, ka uzticoties un paklausot Dievam, mēs nezaudējam savu cilvēcību un neko no tā, kas ir patiesi būtisks, tieši pretēji – mēs kļūstam pilnīgākā mērā mēs paši, turklāt mēs kļūstam arī par gaismas avotu tiem, kas ir mums līdzās. Šīs dzīves svētceļojuma esence nav miglaina apziņa par mūžīgās dzīves iespējamību, gluži pretēji – mēs esam aicināti pilnībā izmainīt savas dzīves prioritātes un aktīvi iesaistīties Dieva gribas īstenošanā jau šajā pasaulē. Mēs ilgojamies pēc savas dzīves piepildījuma, pēc Dieva valstības, taču šīs ilgas nedrīkst izpausties kā pasīva un nogaidoša attieksme grēka ievainotas pasaules priekšā, tām ir jāmaterializējas aktīvos centienos saprast un īstenot Dieva gribu jau šīs dzīves laikā. Jaunava Marija jau zemes dzīves laikā bija pilnīgi vienota ar Dievu, bet pēc debesīs uzņemšanas viņa ir vienota arī ar katru no mums. Viņa ir ikviena Baznīcas bērna māte, cieši līdzās katram, kas ticībā un paļāvībā dodas šīs zemes svētceļojumā un uztic savu dzīvi viņas lūgšanai. Līdzīgi kā savas zemes dzīves laikā Galilejas Kānā Jaunava Marija turpina mums sacīt: Dariet visu, ko Viņš jums teiks. Lūdz par mums svētā Dieva dzemdētāja, lai mēs Kristus solījumu cienīgi topam! "Nāc" | 
