Nereti mums liekas, ka Dieva žēlastību vajag nopelnīt, izvairoties no ļauniem ieradumiem, vai nopelnīt to ar labiem darbiem. Kad mums tas neizdodas, mēs vainojam paši sevi un domājam, ka Dievs nevar mūs uzklausīt, un dot mums to, ko mēs viņu lūdzam, jo neesam to pelnījuši. Tai pašā laikā Dieva mīlestība un no tās izrietošās ilgas, ir atkarīgas no tā, ar ko mēs pie Viņa nākam. Viņš mūs mīl ar to pašu mīlestību līdzīgi kad izrādāmies par nederīgiem dēliem, un arī tad, kad uzticīgi paliekam pie Viņa, pildot Viņa gribu, arī kad visgrūtāk to visu izprast. Dievs rūpējas par mums kā labais tēvs par saviem bērniem, tāpat kā paradīzē, un arī tad ja mēs savas muļķības pēc esam šo paradīzi zaudējuši. Dievs mīl un tāpat rūpējas par svētu cilvēku tāpat kā par lielāko grēcinieku. Un pat par to otro rūpējas daudz vairāk, jo Dieva žēlastība ir nepieciešama divtik. No paša sākuma, no paradīzes, Dievs savas rūpes par grēcinieku izpauž vienā jautājumā: Kur esi? Dievs jautā ne tāpēc, ka nezina, kur slēpjas cilvēks, kas ir grēkojis, bet tam ka vēlas darīt viņam zināmu, ka tas neatrodas tur, kur tam būtu jābūt, kur viņu Dievs nolicis, kur vēlas ar viņu satikties. Dievs arī ilgojas pēc cilvēka, kas grēkā ir sakropļots sava brāļa rīcības dēļ. Tās ilgas Viņš izsaka ar jautājumu: „Kur ir tavs brālis?” Tieši tāpat šajā gadījumā Dievs nejautā, kādā veidā viens sameloja otram, bet lai paskaidrotu tam, kurš bija pirmais, to, ka ar savu ļauno rīcību ievaino sāpīgāk, nekā būtu nogalinājis savu brāli. Un šīs rīcības dēļ viņa nav tajā vietā, kur Dievs gribētu to redzēt. Katrs grēks noliek mūs Ābela un Kaina situācijā. Ādama grēkā ir vēlme maldināt Dievu, atbildot uz jautājumu pār Ābelu: Nezinu, kur viņš ir. Vai man jābūt sava brāļa sargam? Dieva žēlsirdību nevaram nopelnīt, bet lai vēlamies to pieņemt stājoties Viņa priekšā patiesībā un pazemībā. Ludzas Romas katoļu draudzes izdevums "Tikšanās"
Foto: Freedigitalphotos.net | 
