Runājot par materiālajiem labumiem, Kristus ne vienu vien reizi māca, ka mēs neesam pasaulīgo labumu īpašnieki, jo nekad tā nav bijis un nekad arī nebūs, ka uz mūžīgajām mājām kāds paņemtu līdzi kādu sev mīļu lietu. Visas materiālās vērtības mums ir dotas tikai pārvaldīšanai un lietošanai šajā pasaulē. Mums ir jācenšas tās izmantot tā, lai labums būtu ne tikai mums, bet arī citiem cilvēkiem.
No pirmā acu uzmetiena varētu šķist, ka, samazinot parādu, pārvaldnieks nodarīja kaitējumu savam saimniekam. Bet vai tiešām tas tā bija? Iespējams, viņš samazināja parādu par tik daudz procentiem, cik agrāk lika savā kabatā. Līdzībā taču ir sacīts, ka pārvaldnieks izšķieda saimnieka naudu un kāds to nosūdzēja – varbūt viens no parādniekiem, neapmierināts ar saimnieka noteiktajām parādu procentu likmēm.
Šīs līdzības jēga nav tajā, ka pārvaldnieks veica apšaubāmu darbību, bet gan tajā, ka viņš bija izdomas bagāts un gudrs cilvēks. Kristus paslavēja šī viltīgā, bet arī gudrā cilvēka domu, jo, uzzinājis, ka saimnieks nolēmis viņu atlaist, tas sadraudzējās ar parādniekiem. Viņš apmaksāja parādus no savas peļņas tāpēc, lai iegūtu šo parādnieku atbalstu nākotnē. Rezultātā saimnieks viņu neatlaida. Līdzīgi šim pārvaldniekam arī mēs esam aicināti gudri izmantot to, kas mums ir dots, lai nodrošinātu sev mājvietu Debesīs. Stāsts par attapīgo pārvaldnieku mums māca – lai iemantotu saimnieka uzticību, jābūt labvēlīgai attieksmei pret trūcīgajiem. Ja mēs tā rīkosimies, tad Debesu Tēvs Tiesas dienā arī mums būs žēlsirdīgs.
Mūsu, cilvēku, kļūda ir tā, ka mēs pārāk bieži ceram uz materiālām lietām, lai arī mums pienāktos cerēt vienīgi uz Dievu. Šīsdienas Evaņģēlija mācību mēs varam pārfrāzēt arī tā: pateiksimies Dievam par visiem materiālajiem labumiem, ar kādiem Viņš mūs apdāvina, tomēr galvenokārt centīsimies šos labumus izmantot tā, lai tie nestu augļus arī mūžīgajai dzīvei. Amen. Radiovaticana.org | 
