Kas notiek?  Ziņas no Vatikāna

Deklarācija “Nostra aetate” savā laikā bija pavērsiena punkts attiecībās starp katoļiem un ebrejiem, kā arī ar citu reliģiju ticīgajiem, un kalpoja par cerības liesmu pēckara periodā. Šodien, pēc sešdesmit gadiem, koncila deklarācija joprojām ir atskaites punkts, lai “no jauna pamatotu šo cerību kara plosītajā pasaulē un mūsu piesārņotajā dabas vidē”.

Tāpēc koncila deklarācijas sestajā desmitgadē Ticības mācības, Kristiešu vienotības veicināšanas un Starpreliģiju dialoga dikastēriji publicē notu “Cerības ceļš”, kurā aplūkoti svarīgākie dialoga posmi pēc “Nostra aetate” iznākšanas un uzstājīgi atgādināts:

Baznīca stingri nosoda jebkādas cilvēku diskriminācijas un vajāšanas, kas notiek rases, ādas krāsas, sociālā stāvokļa vai reliģijas dēļ kā tādas, kas ir pretrunā Kristus gribai.

Tekstu parakstījuši attiecīgo dikastēriju prefekti: kardināli Viktors Manuels Fernandess, Kurts Kohs, Džordžs Kovakads, un sekretāri. Ceļš sākas ar “Nostra aetate” tapšanu un ir saistīts ar deklarāciju par reliģisko brīvību “Dignitatis humanae”. Šajā sakarā notā uzsvērts, ka nekādas cieņpilnas attiecības ar citām reliģijām nav patiesas un īstenojamas bez vienlaicīgas citu cilvēku reliģiskās brīvības ievērošanas. Ar tādu pašu pārliecību dokumenta autori aicina nodrošināt “brīvību kristiešiem valstīs, kur viņi ir mazākumā”, īpaši norādot uz “vajāšanām”, ko “kristieši dažādās pasaules malās joprojām izcieš no ekstrēmistisko reliģisko grupu puses”.

Jebkuras vajāšanas reliģisku iemeslu dēļ vienmēr ir cilvēka cieņas pārkāpums.

Plaša vieta ir atvēlēta kristiešu un ebreju attiecību tēmai. Dokumentā “Cerības ceļš” tiek uzsvērts, ka “Dieva derība ar ebreju tautu ir neatsaucama,” un šis jautājums skar arī Baznīcu. Solidaritāte ar ebreju tautu ietver “kopīgu cīņu” pret antisemītismu. Šajā sakarā tiek norādīts, ka konflikti Tuvajos Austrumos ir “atstājuši savas pēdas” arī ebreju un kristiešu dialogā. “Daudzi komunikācijas tilti ir sašūpojušies un turpina tikt pakļauti pārbaudījumiem atšķirīga skatījuma uz notikumiem dēļ,” norāda minēto dikastēriju vadītāji, mudinot turpināt citam citu iepazīt un cienīt. Šī savstarpējā cieņa sešdesmit “kopīgā darba” gados ir saglabājusies stipra.

Kā uzsvērts tekstā, tieši šis darbs ir nesis  “acīmredzamus” augļus arī dialogā ar islāmu un citām reliģijām.

Ir izveidotas ilgtspējīgas draudzības attiecības starp reliģiskajiem līderiem. Ir uzsākti kopīgi izglītības un sociālie projekti. Ir publicēti kopīgi paziņojumi, saskaroties ar humanitārajām traģēdijām, kariem vai vides krīzēm.

Trīs dikastēriji nekavējas nosodīt “islāmofobijas” izpausmes, kas “pienācīgi neatšķir fundamentālisma un vardarbības gadījumus no citu musulmaņu ticīgo miermīlīgas līdzāspastāvēšanas, kuri integrējas un strādā valstīs, kas viņus uzņem”.

Pēc tam tiek izceltas “dialoga grūtības”, kura pamatus grauj “fundamentālisma izplatīšanās”, “aizspriedumu saglabāšanās”, “politiskās manipulācijas” un “vardarbība Dieva vārdā”.

Tāpēc šis ceļš aizvien ir “prasīgs”: jāpārvar “ilgu laiku pastāvējusī izslēgšanas, nicinājuma vai vienaldzības attieksme,” teikts dokumentā.

Mēs nevaram piesaukt Dievu kā visu cilvēku Tēvu, ja pret dažiem cilvēkiem, kas radīti pēc Dieva attēla, atteiksimies izturēties kā brāļi.

Saskaroties ar tiem, kas šajā laikā “kurina šķelšanos un gatavo konfliktus”, dažādu tradīciju ticīgie tiek aicināti “skaidri un ar cerību radīt miermīlīgas līdzāspastāvēšanas apstākļus” un “atteikties no aizsardzības, naidīguma vai pakļaušanas loģikas”. Tas ir aicinājums kļūt par “miera un brālības veidotājiem”.

Vaticannews.va
^{Foto: deklarācijas parakstīšana}