Leons XIV atgādināja, ka mūsdienu tehnoloģiju un virtuālo attiecību laikmetā kristīgā kopiena ir aicināta stiprināt reālas, personiskas un uz savstarpēju cieņu balstītas attiecības. Cilvēces nākotne ir atkarīga no mūsu gatavības sadarboties, sargāt cilvēka cieņu un kopīgi veidot humānāku pasauli. Pāvesta katehēzes pilnais teksts: Brāļi un māsas, labdien un esiet sveicināti! Veltot otro nodaļu “cilvēku kopienai”, konstitūcija Gaudium et spes (GS) aicina uzskatīt to, ka “saikņu, kuras vieno cilvēkus, kļūst arvien vairāk” par “vienu no spilgtākajām mūsdienu pasaules iezīmēm” (23. nr.). Tomēr šai realitātei savs piepildījums ir jāatrod “dziļāk – personu kopībā”, kurai ir nepieciešams, lai “savstarpēji un pilnībā tiktu respektēta viņu garīgā cieņa” (turpat). Šie apgalvojumi mūsdienās kļūst arvien steidzamāki. No vienas puses, tehnoloģiju attīstība, plašsaziņas līdzekļu un sociālo mediju izplatība, kā arī arvien pieaugošā mākslīgā intelekta izmantošana paver jaunas iespējas, nojaucot barjeras un attālumus; no otras puses, attiecības mēdz kļūt arvien mazāk personiskas, vairāk virtuālas, un pastāv risks pierast uzticēt algoritmiem lēmumus, kuru pieņemšana ir tikai cilvēka sirdsapziņas ziņā. Nodrošināt, lai sociālajām attiecībām būtu reāls dziļums un personiska nozīme, šajā ziņā ir devums, ko kristīgā kopiena cenšas sniegt. Koncils aicina smelties kritērijus un spēku no Dieva radīšanas plāna. Dievs vēlējās, lai “visi cilvēki veidotu vienu ģimeni un izturētos viens pret otru kā brāļi”; tāpēc “mīlestība pret Dievu un tuvāko ir pirmais un lielākais bauslis”, kas pilnībā tika atklāts un piepildīts Kristū (sal. GS, 24). Cilvēka personības pilnveidošanās un sabiedrības attīstība ir jāuzskata par savstarpēji cieši saistītām: to pretstatīšana vai nošķiršana nozīmētu to mazināšanu. Arī jaunākā vēsture skaidri apstiprina šo patiesību, tāpēc kopā ar Vatikāna II koncila tēviem nenogurstoši jāuzsver, ka “cilvēka persona, kurai jau pēc savas dabas ir nepieciešama sabiedrība, ir un tai jābūt visu sabiedrisko institūciju principam, to subjektam un mērķim” (GS, 25). Šajā perspektīvā Gaudium et spes apgalvo, ka personu un tautu daudzveidība pasaulē nav jāuzskata par briesmām vai draudu, bet gan par bagātināšanās un izaugsmes potenciālu. Pretnostādījums, kas dažkārt pārtop vardarbībā, ir grēka varas auglis un tā, kā tas ietekmē domāšanu un rīcību visos līmeņos, izraisot iznīcību un nāvi, rezultāts. Ir nepieciešams arvien vairāk atvērties savstarpējuma, dalīšanās un rūpju loģikai, kā tas notiek arī starp dažādām cilvēka ķermeņa daļām (sal. 1 Kor 12, 21–25). Šeit pastorālā konstitūcija sniedz arī kodolīgu “kopēja labuma” definīciju, atgādinot, ka tas sastāv no “to sabiedriskās dzīves apstākļu kopuma, kas ļauj pilnīgāk un vieglāk attīstīties gan grupām, gan atsevišķiem to locekļiem” (GS, 26). Tai pašā laikā, atzīstot tautu savstarpējo atkarību, tā apgalvo, ka “katrai grupai ir jārēķinās ar citu grupu vajadzībām un likumīgajām vēlmēm, kā arī ar visas cilvēces kopējo labumu” (GS, 26). Balstoties uz šo pieeju, koncila tēvi pēc tam norāda uz dažiem “praktiskiem un īpaši aktuāliem jautājumiem” (GS, 27). Pirmkārt, cieņa pret cilvēka personu. Gaudium et spes saka: “Viss, kas vērsts pret dzīvību, piemēram, slepkavības, genocīds, aborti, eitanāzija un pašnāvības, viss, kas aizskar cilvēka personas veselumu, piemēram, sakropļošana, fiziska vai morāla spīdzināšana, psiholoģiskā vardarbība, viss, kas aizskar cilvēka cieņu, piemēram, cilvēka necienīgi dzīves apstākļi, nelikumīga apcietināšana, deportācija, verdzība, prostitūcija, sieviešu un bērnu tirdzniecība, kā arī necilvēcīgi darba apstākļi, kad strādājošie tiek uzskatīti vienīgi par peļņas līdzekli, nevis par brīvām un atbildīgām personām, – visas šīs un līdzīgas parādības savā būtībā ir kaut kas zemisks” (turpat). Otrais jautājums: cieņa un mīlestība arī pret pretiniekiem vai pret tiem, kam ir atšķirīgs domāšanas un rīcības veids (sal. GS, 28). Treškārt: visu cilvēku pamata vienlīdzība, kas prasa sociālo taisnīgumu. Dokumentā teikts: “Jebkāda diskriminācija, kas aizskar personas pamattiesības, vai tā būtu sociālajā vai kultūras jomā, vai arī saistībā ar dzimumu, izcelsmi, rasi, sociālo stāvokli, valodu vai reliģiju, ir jāpārvar un jāizskauž, jo tā ir pretrunā Dieva nodomam” (GS, 29). Visbeidzot, Koncila tēvi mudina pārvarēt individuālistisko domāšanu un pieņemt atbildības un līdzdalības attieksmi (sal. GS, 30–31). Dārgie brāļi un māsas, šāds skatījums uz cilvēci kā “personu kopienu” ir vērtīgs mantojums, ko mums atstājis Vatikāna II koncils. Tas palīdz mums visiem – gan katram atsevišķi, gan kopā – pārdomāt, lai atbildīgi novērtētu mūsdienu sociālos un politiskos projektus, balstoties uz cilvēka cieņas, sociālā taisnīguma un brīvas līdzdalības kopējā labuma veicināšanā kritērijiem. Jo cilvēces nākotne ir atkarīga no katra apņemšanās sadarboties ar Dievu un brāļiem, lai veidotu humānāku pasauli (sal. GS, 30). Vaticannews.va | 
