Tā attiecas gan uz visu kristiešu savstarpējo saikni šeit virs zemes, gan arī uz mūsu saikni ar tiem, kuri jau ir pārkāpuši mūžības slieksni. „Mūsu ticībai ir vajadzīgs citu personu atbalsts,” uzsvēra Francisks. Šajā sakarā viņš atgādināja, ka kristietim jābūt priecīgam, jo viņam ir daudz draugu – brāļu un māsu, kas soļo kopā ar viņu, lūdzas par viņu, atbalsta un palīdz. Runājot par svēto sadraudzību, pāvests atzina, ka tā ir viena no ticības patiesībām, kas sniedz mums lielu mierinājumu, jo atgādina, ka neesam vieni. Starp tiem, kuri pieder Kristum, pastāv cieša vienotības saikne. Tā ir vienotība, kuras avots ir ticība. Francisks paskaidroja, ka jēdziens „svētie” attiecas uz tiem, kuri tic uz Kungu Jēzu un, pateicoties kristībai, ir vienoti ar Viņu Baznīcā. Tāpēc pirmos kristiešus sauca par „svētajiem”. Šī jautājuma ietvarā pāvests norādīja uz cilvēka saiknes ar Dievu būtisko nozīmi. Ja mēs būsim iesakņojušies Dievā, tad kļūsim viena sirds un viena dvēsele arī savā starpā, jo Dieva mīlestība sadedzina mūsu egoismu, aizspriedumus un šķelšanās. No otras puses, savstarpējā vienotība palīdz mums būt ciešāk vienotiem ar Dievu, kurš ir mūsu visu Tēvs. Ja esam vienoti, tad mūsu ticība kļūst stiprāka. „Cik skaisti ir citam citu atbalstīt brīnišķīgajā ticības piedzīvojumā!” – teica Svētais tēvs. „Es to saku, jo tendence noslēgties sevī ir skārusi arī reliģisko sfēru. Bieži vien mums ir grūti lūgt citiem kristiešiem garīgo palīdzību. Kurš gan no mums nav izjutis nedrošību, apjukumu un pat šaubas ticības ceļā? Visi, visi to esam piedzīvojuši! Arī es to esmu pieredzējis. Visi. Tāds ir mūsu ticības ceļš. Tāda ir dzīve. Par to nevajadzētu brīnīties, jo esam trausli un ierobežoti cilvēki. Visi esam trausli. Mums visiem ir trūkumi. Neizbīstieties! Tie ir mums visiem.” Pāvests uzsvēra, ka tādēļ, īpaši šajos smagajos brīžos, mums ir jāuzticas Dievam, jālūdz Viņa palīdzība. Vienlaikus ir svarīgi, lai mums pietiktu drosmes un pazemības atvērties un lūgt palīdzību arī citiem. Svarīgi, lai mēs spētu pateikt: „Man ir tāda un tāda problēma. Pasniedz man savu roku!” Turpinot Francisks norādīja, ka svēto sadraudzība attiecas ne tikai uz kristiešiem, kuri dzīvo šajā pasaulē, bet arī uz viņu saikni ar tiem, kuri jau ir mūžībā. Svēto sadraudzība pārsniedz nāves robežas un pastāv mūžam. Mūsu savstarpējā vienotība turpinās mūžīgajā dzīvē. Tā ir garīga vienotība, kuras avots ir kristība. Minētā sadraudzība pastāv starp tiem, kas svētceļo virs zemes, mirušajiem, kas tiek šķīstīti, un svētlaimīgajiem debesīs. Visi kopā viņi veido vienu lielu ģimeni – vienu vienīgu Baznīcu. Šī komūnija starp zemi un debesīm īpaši īstenojas aizbildniecības lūgšanā. Noslēgumā Svētais tēvs aicināja virzīties uz priekšu ar prieku pa ticības ceļu, jo šim ceļam ir galamērķis – Debesu valstība, un uz to mēs ejam cits citu atbalstīdami. Radiovaticana.org
Foto: Internetmonk.com | 
