Otrdien, 26. novembrī, notika dokumenta prezentācija. Tas ir 2012. gada oktobrī Vatikānā notikušās, jaunajai evaņģelizācijai veltītās, Bīskapu Sinodes auglis. „Es vēlos vērsties pie Kristum ticīgajiem,” raksta Francisks, „lai aicinātu viņus sākt jaunu evaņģelizācijas etapu, ko iezīmētu šis prieks, un gribu norādīt, pa kādiem ceļiem tuvāko gadu laikā Baznīcai būtu jāiet” (1). Tātad, runa ir par visiem kristiešiem adresētu spēcīgu pamudinājumu ar atjaunotu dedzību un dinamismu atklāt saviem līdzcilvēkiem Jēzus mīlestību, sargājoties no lielā mūsdienu riska, proti, padošanās skumjām, kuru cēlonis ir individuālisms (sal. 2).
Dokumentā, kas sastāv no piecām nodaļām, pāvests aicina „no jauna atklāt sākotnējo Evaņģēlija svaigumu”, meklējot „jaunus ceļus” un „radošas metodes”, un neieslēgt Jēzu savās „garlaicīgajās shēmās” (11). Vajadzīga atgriešanās, kas nepieļauj, ka viss paliek pa vecam, un ir nepieciešama ekleziālo „struktūru reforma”, lai padarītu tās misionārākas. Francisks atzīst, ka, veicot atjaunotnes procesu, nevajag baidīties pārskatīt arī dažas Baznīcas ieražas, kas nav „tiešā veidā saistītas ar Evaņģēlija būtību” (sal. 27-43).
Evaņģelizācijā galvenais ir Kristus, kurš šodien aicina katru no mums piedalīties Viņa pestīšanas darbā. Tāpēc pāvests aicina centrālo vietu ierādīt Kristum. Apustuliskā pamudinājuma pirmā nodaļa ir veltīta Baznīcas reformai, kas tiek skatīta misiju gaismā. Baznīca tiek aicināta iziet no sevis, doties pretī cilvēkiem, koncentrējoties uz būtisko. Otrajā nodaļā pāvests runā par mūsdienu pasaules izaicinājumiem un lietām, kas aizēno jauno evaņģelizāciju. Trešajā nodaļā tiek uzsvērts, ka evaņģelizācija ir visas Dieva tautas uzdevums. Šeit Francisks runā par tās attīstību un etapiem. Ceturtā nodaļa ir veltīta evaņģelizācijas sociālajai dimensijai. Piektajā nodaļā pāvests pievēršas jaunās evaņģelizācijas garam. Prezentējot dokumentu, Pontifikālās Jaunās evaņģelizācijas padomes vadītājs, arhib. Rino Fizikella, norādīja, ka visu šo tematu „eņģes” ir Dieva žēlsirdīgā mīlestība. Dievs dodas pretī katram cilvēkam. Ja satiekam Jēzu Kristu un šajā priecīgajā pieredzē dalāmies ar citiem, tad mūsu dzīve iegūst jēgu un piepildījumu.
Lai liecinātu par to, ka Dieva sirds ir plaša un atvērta, svarīgi, lai „visur būtu atvērtas baznīcu durvis”, lai tādā veidā tie, kuri meklē, nesastaptos ar atraidījumu un nepiedzīvotu aukstumu, kā cēlonis ir aizslēgtās durvis. „Pat sakramentu durvis nevajadzētu vērt ciet vienalga kāda iemesla dēļ,” raksta pāvests. Viņš paskaidro, ka, piemēram, Euharistija „nav atalgojums, kas pienākas pilnīgajiem, bet ir dziedniecības līdzeklis un barība, kas tiek nesavtīgi dāvāta vājajiem”. Francisks piebilst, ka šai pārliecībai ir arī pastorālas konsekvences, ko gudri un drosmīgi jāņem vērā (47). Kā jau iepriekš bija izteicies, arī šajā dokumentā pāvests atzīst, ka viņš labāk grib redzēt tādu Baznīcu, kas „piedzīvo negadījumu, tiek ievainota un aptraipās, lai tikai izietu ielās, nekā slimu Baznīcu, kas tāda kļuvusi, noslēdzoties sevī, meklējot komfortu un veidojot ap sevi drošības barjeras. Es negribu tādu Baznīcu, kurai rūpētu tikai tas, kā būt par visa centru, un kas beigās noslēdzas…,” viņš raksta. "Ja mums patiesi par kaut ko jāraizējas, tad tas lai ir par to, ka tik daudzi mūsu brāļi dzīvo, nepazīdami draudzību ar Jēzu Kristu" (49).
Dokumentā pāvests norāda uz riskiem kuriem ir pakļauti cilvēki, kas nodarbojas ar pastorālo darbu. Viņi ir pakļauti individuālismam, identitātes krīzei un dedzības zaudēšanai. „Vislielākais drauds ir Baznīcas ikdienas dzīves skumjais pragmatisms, kur liekas, ka viss ir normāli, bet īstenībā vājinās ticība” (sal. 78-83). Šajā kontekstā Francisks mudina nepadoties „sterilajam pesimismam”, bet būt par cerības zīmēm, veicot „maiguma revolūciju” (sal. 84-88). Viņš brīdina, ka bieži vien tā vietā, lai meklētu Dieva godu, meklējam cilvēciskās uzslavas (sal. 93). Turklāt, daži „jūtas pārāki par citiem”, jo viņi ir „nesatricināmi uzticīgi noteiktam katoliskam stilam, kas bija modē pagātnē”. Šie cilvēki „tā vietā, lai evaņģelizētu, analizē un šķiro citus”. Bez tam, daži „pārlieku rūpējas par liturģiju, doktrīnas spožumu vai Baznīcas prestižu”, bet īsti nerūpējas, lai Evaņģēlijs patiesi aizsniegtu cilvēku sirdis (95). Pāvests to sauc par „briesmīgu samaitātību”, kas tiek piekopta „labā aizsegā”. „Lai Dievs sargā mūs no pasaulīgas Baznīcas, kas slēpjas aiz garīgiem un pastorāliem karogiem!” (97) viņš novēl.
Apustuliskajā pamudinājumā pāvests aicina kristiešus neļauties skaudībai un nenovīdībai, un izbeigt kašķēšanos. Viņš norāda uz dažviet sastopamo „pārlieku lielo klerikālismu” un pieprasa, lai lielāka atbildība tiktu uzticēta lajiem, sevišķi, jauniešiem (sal. 98-106). Runājot par aicinājumu trūkumu, Svētais tēvs atgādina, ka „nevar piepildīt seminārus ar vienalga kādām motivācijām” (107). Skarot inkulturācijas tematu, pāvests atzīst, ka „kristietība nav vienīgais kultūras modelis” (116). Teologus aicina neapmierināties ar „biroja teoloģiju”, bet vienmēr atcerēties, ka Baznīca ir misionāra (133). Garīgajiem ganiem Svētais tēvs atgādina, ka viņu homīlijām „jābūt īsām, nevis kā konferencēm vai lekcijām” (138). Viņiem jāpasaka vārdus, kas aizdedzinātu cilvēku sirdis, un īpaši jāizvairās no moralizēšanas (sal. 142) un negatīvisma (sal. 159). Tāpēc ir svarīgi, lai homīlijas tiktu labi sagatavotas.
Skarot mūsdienu izaicinājumus, pāvests nosoda pašreizējo ekonomisko sistēmu, atzīstot, ka „tā ir netaisnīga pašā tās saknē” (59). „Tā ir ekonomika, kas nogalina,” viņš raksta, „jo dominē stiprāko likums”. Francisks vēršas arī pret „tirgus dievišķošanu”, „finanšu spekulācijām”, korupciju, „egoistisko izvairīšanos no nodokļu maksāšanas”, reliģiskās brīvības apspiešanu un kristiešu vajāšanām (sal. 56-61).
Apustuliskais pamudinājums noslēdzas ar lūgšanu uz Vissvētāko Jaunavu Mariju, kura ir „Evaņģelizācijas Māte”. „Baznīcas evaņģelizācijas darbā atrodam mariānisku stilu,” raksta pāvests, „jo katrreiz, kad uzlūkojam Mariju, mēs gribam ticēt maiguma un mīlestības revolucionārajam spēkam” (288). Radiovaticana.org |
