Pirms vairākiem gadiem poļu žurnālā "List" es lasīju interviju ar psiholoģi, kura ilgus gadus bija vadījusi "Uzticības tālruni". Žurnālists viņai jautāja: „Kādas problēmas visbiežāk cilvēki jums uztic un kādu padomu jums lūdz?” Viņa atbildēja: „Visbiežāk cilvēki saka, ka viņi jūtas ļoti vientuļi un apjukuši.” „Un ko jūs viņiem iesakāt?” – jautāja žurnālists. „Es viņiem iesaku, lai viņi paskatās sev apkārt un ierauga, ka daudziem cilvēkiem ir vajadzīga viņu palīdzība,” atbildēja psiholoģe. Palīdzot citiem cilvēkiem, izrādot viņiem žēlsirdību, mēs ne tikai aizmirstam par savu vientulību, grūtībām un problēmām, bet arī izpildām to misiju, kuru mums uzticēja Kristus, – kalpot cits citam mīlestībā. Slāvu valodās vārds „kalpot” (krieviski служить, poliski służyć) ietver vārdu жить (dzīvot), kura dziļākā būtība ir: kas kalpo, tas dzīvo. Bet, kas nekalpo, tas nedzīvo. Varbūt tāpēc daudzi no mums neizjūt dzīvesprieku; mēs negribam dzīvot, jo nevienam nekalpojam. Taču šodien mēs diemžēl bieži dzirdam: „Vai es tev esmu kalps!?” „Ja tu man samaksāsi, es to izdarīšu.” Ja cilvēks ir noslēdzies un ir viens, viņam nerodas iespēja dāvāt sevi citiem, viņš nespēj piepildīt to, kam ticis radīts, – cilvēks neattīstās, tātad neeksistē. Jau pats jēdziens „eksistence” (latīniski ex-sistere) norāda uz iziešanas kustību. Tikai tas, kas neieslēdzas sevī, bet iziet (ex) pie citiem, paliek un ir (sit) cilvēks. Tas nozīmē, ka „būt” cilvēkam vienmēr ir „būt” citu dēļ. Vārdu sakot, cilvēks dzimst tāpēc, lai kalpotu un lai būtu citu dēļ. Pirmā un galvenā mīlestības skola ir kristīga ģimene, kurā mēs mācāmies veidot attiecības, mīlēt un cienīt viens otru, kopīgi risināt dažādas problēmas, dalīties priekos un bēdās. Taču šajā skolā nedrīkst aizmirst divas būtiskas lietas. Pirmkārt, cilvēks nav spēļmantiņa, cilvēks ir persona, kurai pienākas cieņa. Tāpēc nekādos apstākļos pret cilvēku nedrīkst izturēties kā pret lietojamu priekšmetu – izmantot viņu savtīgiem mērķiem. Ciešanas un arī sāpes ģimenē rodas tad, kad tajā sāk valdīt egoisms, lepnība un liekulība. Kāda sieva ar asarām acīs atzina: „Es esmu viņam kalpojusi divdesmit gadus. Viņa labā esmu rāvusies melnās miesās. Un tajā pašā laikā esmu bijusi kājslauķis, – viņš mani ignorēja, izturējās pret mani slikti un pazemoja draugu un ģimenes priekšā. Es viņu neienīstu un nevēlu viņam ļaunu, bet jūtu nepatiku pret viņu un negribu ilgāk dzīvot kopā.” Šī sieva gadiem bija veikusi it kā mīlestības darbus, taču tie diemžēl tika darīti baiļu, vainas apziņas vai aizvainojuma dēļ. Tikt izmantotam, ļauties otra manipulācijām nenozīmē paveikt mīlestības darbu; patiesībā tas ir nodevības darbs. Tu ļauj viņam/viņai attīstīt necilvēcīgus paradumus. Svarīgi saprast, ka laulātais draugs ir persona, nevis mans īpašums, ar kuru es varu darīt, ko gribu. Otrkārt, attieksme, ar kādu jāizturas pret cilvēku – personu – ir mīlestība. Apustulis Pāvils saka: „Bet pāri visam lai jums ir mīlestība, kas ir pilnības saite.” (Kol 3, 14) Mēs izturamies pret cilvēku kā personu tad, ja viņu pieņemam un mīlam tādu, kāds viņš ir. Tikai tas, kas mīl, spēj atklāt otra cilvēka vērtību. Taču nepietiek vien pateikt: „Es tevi mīlu!”, mīlestību jāparāda konkrētos darbos. Mēs varbūt nevaram dot daudz, bet mēs vienmēr varam dot savu prieku un mīlestību. Svētīgā māte Terēze no Kalkutas sacīja: „Katram no mums jāizpilda Dieva uzlikts mīlestības aicinājums. Mūsu nāves stundā, kad nostāsimies Dieva priekšā, mēs dosim norēķinu par to, kā izpildījām šo aicinājumu. Dievs mums nejautās, cik daudz mums izdevās izdarīt, bet gan ar cik lielu mīlestību mēs to darījām.” Aizdedzot jau otro sveci Adventa vainagā, lūgsim no Dieva žēlastību rast prieku mīlestībā un dalīties šajā priekā ar visiem, ko sastopam. Uzdevums laulātajiem: sastādiet sarakstu ar lūgumiem, ko laulātais draugs jums ir izteicis pēdējo nedēļu laikā. Katru dienu izvēlieties vienu konkrētu lūgumu, un izpildiet to ar lielu mīlestību. Svētīgu Adventa otro nedēļu! Turpinājums sekos... Laikraksts "Novadnieks" | 
