Mēs nevaram līdz galam droši zināt, tieši kādas domas un runas bija jūdiem brīdī, kad Jēzus viņus uzrunāja ar vārdiem: “Es esmu Dzīvā Maize, nākusi no Debesīm,” toties mēs varam droši apgalvot, ka nav iespējams apstrīdēt patiesību: “Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem.” (Jņ 15, 13) Tieši šī patiesība īstenosies Svētā vakarēdiena laikā – “Šī ir mana Miesa, kas par jums tiks atdota.” (Lk 22, 19) Kungs Jēzus par to pravieto ar vārdiem: “Mana Miesa ir patiesa barība, un manas Asinis ir patiess dzēriens.”
Domāju, ka arī jūdiem nebija šaubu par to, ka atdot sevi, lai cits dzīvotu, ir ne tikai upurgatavības un nesavtīguma izpausme, bet vispirms īsta, neviltota mīlestība, kas pastāv rūpēs par otra visaugstāko labumu – dzīvību. “Ja jūs neēdīsiet Cilvēka Dēla Miesu, jums nebūs pašiem sevī dzīves.” Mēs varētu iebilst, ka mēs jau tāpat dzīvojam un esam... līdz nāves brīdim. Bet, kas ēd šo Maizi, tas dzīvos mūžīgi. Protams, runa te ir ne jau par mūžīgo dzīvošanu tādā veidā, kādā mēs eksistējam patlaban, bet par dzīvi Dievā. Tā var sākties šodien un nekad vairs nebeigties, jo Dievs, būdams bezgalīgs, arī nekad nebeidzas. No tā izriet, ka Cilvēka Dēla Miesas ēšana un Asins dzeršana, kas realizējas svētās Komūnijas brīdī, ir vieta un laiks, kurā satiekas Dievs un cilvēks, Radītājs ar savu radību, Tēvs ar savu pazudušo dēlu. Un, lai gan atbilstoši Komūnijas formai tie esam mēs, kas uzņemam sevī Dzīvo Maizi, tomēr realitāte ir tāda, ka tā ir Trīsvienīgajā Dievā apslēptā dzīve, kas mūs uzņem sevī, jo, kas ēd Jēzus Miesu, dzīvos caur Viņu. Mieramtuvu.lv Foto: tēvs Muns no Dienvidkorejas ar lielu godbijību cenšas uzlasīt no zemes svētās Komūnijas daļiņas, pēc tam kad 20 policisti pārtrauca Svētās Mises svinēšanu Jejas salā. Tēvs Muns,kurš vadīja dievkalpojumu, tika nogrūzts zemē,kad dalīja Svēto Komūniju ticīgajiem. | 
