Kā tu kļuvi par žēlsirdības misionāru? Jautājums par kandidatūru šim kalpojumam tika apspriests priesteru konferencē. Bīskaps uzrunāja priesterus un kādā brīdī pievērsās arī personīgi man, jautādams: ”Varbūt tu?” Es nesteidzos pieņemt šo piedāvājumu, jo apzinājos, ka tā ir liela atbildība. Biju iepriekš lasījis pāvesta dokumentu ”Misericordiae Vultus” un zināju, ka žēlsirdības misionāriem tiks piešķirtas pilnvaras piedot Svētajam Krēslam rezervētus grēkus. Man šķita, ka steigties ar piekrišanu šādā lietā būtu vieglprātīgi. Taču beigu beigās izvēle apstājās pie manis, un teicu: ”Labi!” Kāda ir tava misija? Kā jau minēju, man ir dotas pilnvaras piedot Svētajam Krēslam rezervētus grēkus, taču nedomāju, ka viss aprobežojas vienīgi ar īpašām pilnvarām. Doma par žēlsirdības misionāriem ir dzimusi pāvesta Franciska sirdī. Viņš Dievu ir sastapis kā mīlošu un žēlsirdīgu Tēvu, un šī pieredze ir pilnībā pārvērtusi viņa dzīvi. Pāvests zina, ka šī dziedinošās mīlestības pieredze ir ārkārtīgi svarīga visai Baznīcai, tādēļ ir izsludinājis Žēlsirdības gadu, kura laikā visā pasaulē tiek izsūtīti žēlsirdības misionāri. Misionāru uzdevums ir liecināt par Dieva vēlēšanos piedot un dziedināt. Evaņģēlija līdzībās mēs redzam, kāds ir Dievs – Viņš, nepieminot pret sevi vērstu netaisnību, izskrien pretī savam pazudušajam dēlam, Viņš pieliek visas pūles, lai atrastu vienu vienīgu pazudušu avi, Viņa sirds deg vēlmē piedot, dziedināt un atjaunot. Man šķiet, ka šis vēstījums ir ļoti svarīgs tieši šodienas vēsturiskajā situācijā, kad daudz tiek runāts par atšķirīgu civilizāciju sadursmēm. Šajā laikā ir svarīgi ne tik daudz šausmināties par svešu kultūru draudiem, bet atjaunot apziņu par to, kāds ir Dievs, kuram mēs ticam. Ir ļoti svarīgi, lai pēc iespējas vairāk cilvēku izlīgtu ar Dievu un viens ar otru, lai pēc iespējas vairāk cilvēku atgrieztos pie Dzīvā Ūdens Avota. Dievs ir mīlošs Tēvs, kurš nesāk ar pārmetumiem un nosacījumiem, bet pats dodas, lai uzmeklētu pazudušo. Līdzās saņemtajām pilnvarām, žēlsirdības misionāram ir uzticēts uzdevums liecināt par mīlestību, kas ir Dieva sirdī – no vienas puses, pieņemt pilnīgi visus, kuri meklē piedošanu un vēlas izlīgt ar Dievu, no otras puses, apzināti veicināt to, lai pēc iespējas vairāk cilvēku uzdrošinātos izlīgt ar Dievu. Ikvienam priesterim ir pienākums liecināt par Dieva žēlsirdību un piedot grēkus Izlīgšanas sakramentā, taču žēlsirdības mandāts, ko esmu saņēmis, ir īpašs svaidījums tieši šī uzdevuma veikšanai. Ko tas praktiski nozīmē, es vēl līdz galam nesaprotu, zinu tikai to, ka Svētais Gars ir uzrunājis pāvestu un šajā pamudinājumā ir kaut kas ļoti labs un Baznīcai vajadzīgs. Man ir idejas, kuras vēlos īstenot šī gada laikā, bet pagaidām vēl neko neatklāšu. Katrā ziņā saņemtais mandāts saistās ar noteiktu atbildību, un es apzinos, ka nevaru sēdēt, sakrustojis rokas, un gaidīt, kad kāds pie manis nāks, man pašam ir jādodas pie cilvēkiem. Ko tev pašam nozīmē Gandarīšanas sakraments? Mēs esam grēcinieki, un katrs savā veidā krītam. Katrs izdarīts grēks mūs ievaino, katrs ievainojums ierobežo mūsu rīcības brīvību, atņem spēku un dzīvesprieku. Grēkojot mēs zaudējam spēju īstenot to, ko Dievs no mums sagaida. Grēksūdzes sakramentā mūsu brūces tiek iztīrītas, mūsu ievainojumi dziedināti un mūsos no jauna ieplūst Dieva dzīvība. Man pašam grēksūdze saistās ar brīvības un patiesa prieka pieredzi. Laba grēksūdze ir mūžības pieskāriens un jauns sākums. Saņemt grēku piedošanu un pašam būt Kristus kalpam biktskrēslā ir būtisks stiprinājums manai ticībai. Cilvēks var labi pārzināt katolisko doktrīnu, bet, ja viņš nesastop dzīvo Dievu Grēksūdzes un Euharistijas sakramentos, tad viņa ticība ies mazumā. Kādi ir iespaidi pēc svētceļojuma uz Romu? Jau pāris mēnešus zināju, ka man būs jādodas uz Romu, lai saņemtu žēlsirdības misionāra mandātu. Būt Romā vienmēr ir notikums. No vienas puses, Roma ir milzīga, sekulāra metropole, kas daudzējādā ziņā ir līdzīga citām pasaules lielpilsētām, no otras puses, tā ir pilsēta, kurā ir neizsakāmi daudz kultūras un reliģiskās dzīves bagātību. 9. februārī, otrdienas vakarā visiem žēlsirdības misionāriem bija pirmā tikšanās ar pāvestu Francisku privātā audiencē, kurā viņš deva dažas kodolīgas, bet ļoti svarīgas norādes. Bija sajūta, ka viņš vēršas pie katra no mums personīgi. Nākamajā dienā kopā ar pāvestu svinējām Pelnu trešdienas Svēto Misi. Centrālā altāra priekšā bija novietotas divu svētu biktstēvu – tēva Pio un Leopolda Mandiča relikvijas. Arī viņi bija garīgi klātesoši šajā notikumā. Biju starp vairākiem simtiem visdažādāko rasu un tautību priesteriem, taču tajā pašā laikā ikviens no mums saņēma īpašu sūtību un žēlastību. Šī pieredze man ļāva ļoti tiešā veidā sajust Baznīcas universālo raksturu, Baznīcas katoliskumu – to, ka esmu piederīgs kaut kam tādam, kas pārsniedz manas individuālās dzīves robežas. Uzturoties Romā un staigājot pa pilsētas ielām, man brīžiem kļuva skumīgi. Kā jau sacīju, Roma ir ārkārtīgi bagāta, tajā var sajust daudzu agrāko paaudžu sirds mīlestību, to, cik daudz viņi ir darījuši Dieva godam. Dievs turpina darboties, un joprojām ir cilvēki, kuri atbild Viņa aicinājumam un cenšas dzīvot saskaņā ar Evaņģēlija patiesībām, bet ir daudzi, kuriem tas viss vienkārši nav vajadzīgs. Romā ļoti spēcīgi var sajust neaprakstāmi bagātas civilizācijas norietu, man brīžiem bija sajūta, ka staigāju pa grimstošu kuģi. Taču tajā pašā laikā joprojām ir iespējams piedzīvot arī ļoti skaistus dzīvas ticības piemērus. Piemēram, darba dienas rītā ejot uz metro staciju un pa ceļam iegriežoties vienā no Romas baznīcām, biju patīkami pārsteigts, redzot desmitiem cilvēku, kas vienkārši lūdzas Vissvētākā Sakramenta priekšā. Neskatoties uz arvien pieaugošu cilvēku vienaldzību un pasaules troksni, Baznīca joprojām ir ļoti dzīva. Pēdējā dienā pirms atgriešanās mājās man bija iespēja apmeklēt Svētā Franciska dzimto pilsētu Asīzi. Vietas, kurās ir dzīvojuši svēti cilvēki, uz visiem laikiem ir viņu svētuma apzīmogotas, un arī pēc vairākiem gadsimtiem joprojām ir jūtama šo cilvēku klātbūtne. Asīze ir vieta, kur ļoti īpašā veidā var sastapt svēto Francisku, svēto Klāru un citus svētos, kurus ir uzrunājis viņu dzīves piemērs. Arī šodienas pasaulē ir vajadzīgi svētie. Ar to, ka mēs esam piederīgi Baznīcai, ir par maz. Asīzē es piedzīvoju to, ko Romā apslāpē pasaules troksnis. Asīze ir svētuma sala. Foto: Žēlsirdības misionāri no Latvijas: priesteris Marcins Vozņaks - Rīgas arhidiecēze (no kreisās), priesteris Staņislavs Prikulis - Rēzeknes-Aglonas diecēze, pr. Edijs Silevičs - Liepājas diecēze, pr. Aleksandrs Stepanovs - Jelgavas diecēze 
Laikraksts "Nāc" |
