Ievads Šai grāmatai tika izvēlēts nosaukums ”Svētie žēlsirdībā”, nevis “Žēlsirdības svētie”, kā varētu gaidīt. Tas tāpēc, ka pirmais nosaukums mums uzreiz atgādina neskaitāmus iecienītus kristiešus, kuri gadsimtu gaitā bija Dieva žēlsirdības pret tuvāko iemiesojums un vēl tik “normatīvā” vai pat “parauga” veidā, ka Baznīca uz tiem norādīja kā uz aizbildņu un palīdzētāju piemēriem. Tomēr pietiek kaut nedaudz padomāt, lai saprastu, ka viņi tādēļ kļuva žēlsirdīgi pret tuvāko, ka vispirms ļāva sevi piepildīt ar Dieva bezgalīgi žēlsirdīgo mīlestību. Viņi kļuva žēlsirdīgi, jo sajuta, kā iegremdējas Dieva žēlsirdībā. Arī viņi, tāpat kā visi ticīgie, atradās dubultā baušļa priekšā, lai “mīlētu Dievu no visas savas sirds, ar visu savu prātu un ar visu savu spēku” un “mīlētu tuvāko kā sevi pašu”. Viņi centās to ievērot, reizēm bez ideāliem rezultātiem. Bet izturīgi, pazemīgā paklausībā viņi ļāva sevi aptvert ar “lielu mīlestību, ar kuru mūs iemīlēja” Trīsvienīgais Dievs (sal. Ef 2,4). Kristīgais svētums sākas ar pārsteigumu, kuru piedzīvojam sakarā ar Dieva Dēla iemiesošanās noslēpumu, kad ieraugām, ka Viņš ir kļuvis mūsu Dievs un vienlaikus mūsu tuvākais, sevī apvienojot – reizi uz mūžiem – divus baušļus. Tieši šo dāvanu uz zemi sūtīja Dieva žēlsirdība. No šī laika ar vienu mātišķu, mariānisku žestu var ņemt rokās Dievu un cilvēku. Šis pārsteigums mūs satricina, kad ieraugām, cik tālu un ar kādu neatlaidību Dieva Dēls gribēja tiekties, darot labu tuvākajiem. Viņš devās mums pakaļ pa visiem mūsu ceļiem un neceļiem, uz saviem pleciem uzņēmās mūsu grēkus, piedeva mūsu kritienus un tos pat paredzēja un novērsa. Šādā veidā – dzīvojot ar Jēzu (Draugu un Skolotāju, Ceļu, Patiesību un Dzīvību, Pestītāju un Atpircēju) mums ir iespēja cītīgi ievērot senseno Lielo Bausli tādā nozīmē, ka Viņš pats pūlas, lai visu mūsu sirdi, dvēseli un spēku piepildītu ar mīlestību. Ja mēs kļūsim žēlsirdīgi kā labie samarieši, kuri rūpējas par brāļiem, kas guļ uz ceļa, tad tas tāpēc, ka mums dāvināto dāvanu gribam atlīdzināt Jēzum, kurš pats pirmais mums visiem bija labais samarietis, un gribam līdzdarboties Viņa pestīšanas plānā. Iemiesošanās – saprasta tās žēlsirdības dinamikā – arvien prasa no mums pazemīgu lūgumu, lai mēs varētu tā upurēties, kā svētā Elizabete no Trīsvienības, kura savā slavenajā darbā ”Pacelšanās pie Vissvētākās Trīsvienības” tā lūdzās: ”Mīlestības Gars, nonāc manī, lai manā dvēselē notiktu it kā Vārda iemiesošanās, bet es būtu it kā apvienota ar Viņu cilvēciskumā, kurā Viņš atjaunos savu Noslēpumu”. Svētie upurējās tūkstošiem dažādos veidos, jo viņos mīlestība kļūst bezgalīgi radoša. Mēs nolēmām ieiet šajā hagiogrāfiskajā ceļā ar nosaukumu “Svētie žēlsirdībā”, lai atgādinātu, ka katra svētā dzīvē viss ir iegremdēts žēlsirdībā – personas, darbi un visslēptākie dzīves notikumi. Jo Dieva žēlsirdība ir kā liesma, kas deg un attīra visu, kam pieskaras. Bet tieši (Trīsvienības) uguns deg no paša radības sākuma. Pietiek spītīgi nepretoties Tās darbībai. Žēlsirdības sludināšanas prieks: māsa Faustīna Kovaļska (Pirmā nodaļa) Dieva žēlsirdības svētdienu 2000. gada 30. aprīlī oficiāli izsludināja svētais Jānis Pāvils II līdz ar svētās Faustīnas Kovaļskas (1905 – 1938) kanonizāciju. Svētais pāvests teica, ka grib ”nodot tālāk viņas vēstījumu jaunajai tūkstošgadei, lai mēs iemācītos labāk atpazīt patieso Dieva vaigu un patieso brāļu vaigu”. Pāvests runāja par vēstījumiem, kurus Jēzus deva šai pazemīgajai poļu klostermāsai, bet viņa tos apkopoja ”Dienasgrāmatā”. Pamatā mums tika nododas divas tēmas: 1. Vajadzība pēc žēlsirdības. Gandrīz katrā apjomīgās ”Dienasgrāmatas” lappusē pamanām Jēzus vēlmi, lai Viņa žēlsirdība tiktu pazīta un lai tai neradītu nekādas robežas. 1937. gada 4. aprīlī māsa Faustīna pierakstīja šādu aicinājumu: ”Lai tu kaut nedaudz varētu uzzināt par manām sāpēm, iedomājies visjūtīgāko māti, kas ļoti mīl savus bērnus, tomēr šie bērni nonievā mātes mīlestību; pārdomā viņas sāpes, neviens viņu nespēj mierināt. Tas ir manas mīlestības vājš attēlojums un līdzība” (D 1447). Tā paša gada Kristus dzimšanas svētku vigīlijā viņa rakstīja (D1448): ”Pasaki dvēselēm, kur tām meklējams mierinājums, tas ir žēlsirdības tribunālā (Gandarīšanas sakramentā); tur ir vislielākie brīnumi, kas nemitīgi atkārtojas. Lai iegūtu šo brīnumu, nav jādodas tālā svētceļojumā vai jāveic kādi ārējie rituāli, bet pietiek ticībā pieiet pie mana vietnieka kājām un pastāstīt viņam par savu nabadzību, un Dieva žēlsirdības brīnums parādīsies pilnā mērā. Pat ja dvēsele būtu kā trūdošs līķis un no cilvēciskā viedokļa to vairs nebūtu iespējams atdzīvināt, un viss jau būtu zaudēts – tomēr pēc Dieva gribas tas tā nav. Dieva žēlsirdības brīnums šo dvēseli uzmodina visā pilnībā. Ak, jūs nabagie, kas neizmanto šo Dieva žēlsirdības brīnumu; veltīgi jūs sauksiet, bet būs jau par vēlu.” Redzam, ka no Kristus mutes skan bezgalīga maiguma vārdi, kas aptver visu, bet tomēr tie sakņojas konkrētā lietā, atsaucoties uz “žēlsirdības tribunālu” jeb grēksūdzi, un tie brīdina, lai neiekristu briesmīgajā “par vēlu” bezdibenī, kas paliek kā nopietna iespējamība, kaut gan atkarīga no mūsu lēmuma. Sv. Faustīnai uzticētais vēstījums atver neredzētus žēlsirdības plašumus, kas sevī var uzņemt visu, izņemot ņirgāšanos par Dievu. Reizēm tiek diskutēts par to, kā savienot Dieva taisnīgumu ar Viņa žēlsirdību. Mums jāatceras, ko 2011. gada decembrī pāvests Benedikts XVI skaidroja ieslodzītajiem Rebibias cietumā: ”Taisnīgums un žēlsirdība, taisnīgums un mīlestība – šīs divas realitātes ir atšķirīgas tikai mums, cilvēkiem, jo mēs cītīgi atdalām taisnīguma darbu no mīlestības darba. Mums taisnīgs ir tas, ”kas kādam pienākas”, bet žēlsirdība saistās ar to, kas dots no labas sirds. Liekas, ka viens izslēdz otru. Tomēr pie Dieva ir citādāk. Viņā žēlsirdība un mīlestība ir apvienotas. Viņā nav taisnības akta, kas vienlaikus nebūtu žēlsirdības un piedošanas akts. Tāpat Viņā nav žēlsirdīgas darbības, kas vienlaikus nebūtu pilnīgi taisnīga.” No otras puses, jāpadomā, kāpēc Dievs cilvēces vēsturē sēj dedzīgus aicinājumus pieņemt Viņa žēlsirdību, iemiesojot to svēto vārdos un darbos? Vai ne tāpēc, ka ir steidzama vajadzība, lai sāktu tai pievērst uzmanību? Veids, kādā svētie sauc pēc žēlsirdības, to sludina un īsteno, ir jo vairāk aizkustinošs, jo steidzinošāka ir nepieciešamība to pieņemt, jo nicināšana vairāk to apdraud. Cilvēka, kas negrib palikt melos, lēmums ir vienīgais nepieciešamais priekšnoteikums, lai piedzīvotu Dieva žēlsirdību. 2. Žēlsirdības atspīdumi. Ne visi svētie mums ir atstājuši pārdomas par Dieva žēlsirdību, bet viņi vienmēr rādījuši, kā to īstenot paklausībā Evaņģēlijam, kas no mums prasa: ”Esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs” (Mt 5,48). Mēs par to drīz pārliecināsimies, sekojot konkrētiem svēto dzīves aprakstiem. ”Ak, Kungs, es vēlos visā pārveidoties Tavā žēlsirdībā un būt par Tavu dzīvo atspoguļojumu; lai šī Dieva lielākā īpašība, tas ir, Viņa neizdibināmā žēlsirdība, iziet caur manu sirdi un dvēseli pie tuvākajiem. Ak, Kungs, palīdzi man, lai manas acis ir žēlsirdīgas, lai es nekad neturētu kādu aizdomās un netiesātu pēc ārēji mānīgās ārienes, bet ieraudzītu to, kas tuvākā dvēselē skaists, un nāktu tam palīgā. Palīdzi man, lai mana dzirde ir žēlsirdīga, lai es pievērstos tuvāko vajadzībām, lai manas ausis nav vienaldzīgas pret tuvāko sāpēm un vaimanām. Kungs, palīdzi man, lai mana mēle ir žēlsirdīga, lai es nekad nerunātu sliktu par tuvāko, bet lai man katram būtu uzmundrinājuma un piedošanas vārds. Kungs, palīdzi man, lai manas rokas ir žēlsirdīgas un labu darbu pilnas, lai es tuvākajiem mācētu darīt vienīgi labu, bet uzņemtos smagus, grūti paveicamus darbus. Palīdzi man, lai manas kājas ir žēlsirdīgas, lai es vienmēr steigtos palīgā tuvākajiem, savaldot savu nogurumu un spēku izsīkumu. Mana patiesā atpūta ir kalpošanā tuvākiem. Kungs, palīdzi man, lai mana sirds ir žēlsirdīga, lai jūtu līdzi visām tuvāko ciešanām. Nevienam neatteikšu savu sirdi. Būšu arī ar tiem, par kuriem zinu, ka viņi pārmērīgi izmantos manu labestību, bet pati ieslēgšos Jēzus visžēlsirdīgākajā Sirdī. Par savām ciešanām klusēšu. Ak, mans Kungs, lai Tava žēlsirdība atpūstos manī. Ak, mans Jēzu, pārveido mani Sevī, jo Tu visu vari.” (D 163) Bet Jēzus skatījās uz pazemīgo māsu ar patiku un teica: “Manu meit, es vēlos, lai tava sirds būtu izveidota pēc Manas žēlsirdīgās Sirds. Tev visai jābūt piesūcinātai ar manu žēlsirdību.” (D 167) Laikraksts "Nāc" |
