Šīsdienas Evaņģēlija lasījumā dzirdam aprakstu par, varētu teikt, neparastu, nestandarta Jēzus uzvedību. Tad Viņš, pagatavojis no auklām pātagu, izdzina visus ārā no svētnīcas reizē ar aitām un vēršiem, izkaisīja mainītāju naudu un apgāza galdus, un tiem, kas pārdeva baložus, pateica: “Aizvāciet tos projām no šejienes! Nepadariet mana Tēva namu par tirgus bodi!” (Jņ 2, 15-16) Kāpēc Viņš – Jēzus, Dieva Dēls, mīlošais un žēlsirdīgais Dievs – tā rīkojas? Šo Viņa uzvedību izskaidro tālāk rakstītie vārdi: “Mani sagrauzīs rūpes par Tavu namu.” (Jņ 2, 17) Jēzum ļoti rūpēja tempļa stāvoklis, Viņš vēlējās, lai tas būtu Dieva nams. Un nav runa tikai par templi, kas būvēts no akmeņiem, par ēku; Viņam rūpēja arī templis, kurā ir jāmājo Svētajam Garam, – cilvēks. Jēzus nepiekrīt tam, ka templī, kur vajadzētu valdīt klusumam un kur cilvēkam vajadzētu koncentrēties lūgšanai, kur vajadzētu būt apceres vietai un iespējai veidot dziļas saiknes ar Dievu, notiek tirgošanās, troksnis un drūzmēšanās.
Runājot par templi, kas ir mājoklis Svētajam Garam, – par cilvēku –, Jēzus nepiekrīt arī tam, ka šajā templī drīkstētu valdīt tirgošanās, troksnis un drūzmēšanās. Jēzus norāda uz sevi un saka: “Sagraujiet šo templi, un trijās dienās Es to atkal uzcelšu.” (Jņ 2, 19) Viņš runā par Svētā Gara templi, kas ir Viņš pats un kas tika piekalts krustā; ar savu augšāmcelšanos Viņš šo templi atkal atjaunoja. Jēzus ienāk katra cilvēka dzīvē, lai atjaunotu Svētā Gara templi, kas ir katrs cilvēks. Un Viņu ļoti sāpina pastāvīgā tirgošanās, kas notiek mūsos un ap mums.
Iegājis Jeruzalemes svētnīcā, Jēzus tur cilvēkos neieraudzīja patiesas ilgas pēc Dieva pazīšanas, lai arī varēja taču domāt, ka tie, kas uz turieni nāca, ir ticīgi. Un, pat ja kāds ilgotos pēc Dieva, templī bija grūti dzīvo Dievu atrast un izveidot ar Viņu stiprākas saites, jo svētnīcā valdīja minētais troksnis un nemiers, kuru cilvēki no savas ikdienas dzīves bija pārcēluši uz templi. Tur, kur vajadzētu valdīt garīgumam, tagad bija pasaulīgs miera trūkums… Mūsu svētnīcai – mūsu miesai un mūsu dzīvei – ir atkal jākļūst par dzīvā Dieva svētnīcu. Pārtulkojot šodienas valodā, tas nozīmē – mums ir atkal jākļūst par dedzīgiem kristiešiem.
Pirmajā lasījumā mēs dzirdējām Dieva baušļus, tostarp pirmos, kuri tiešā veidā attiecas uz Dievu. “Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedu no Ēģiptes zemes, no verdzības nama.” (Izc 20, 1) “Tev nebūs citus dievus turēt līdzās man. Tev nebūs darināt sev nekādu tēlu, nedz citu atveidojumu no tā, kas ir augšā, debesīs, vai apakšā, uz zemes, vai ūdeņos zem zemes.” (Izc 20, 2) Bet kādi dievi ir manā sirdī? Vai gadījumā tur nevalda daudzi citi, nevis tikai viens, īstenais un patiesais Dievs? Kādus dievus es pielūdzu? Par ko es vairāk domāju? Par ko pārdzīvoju? Kas man ir pirmajā vietā? Dārgie lasītāji, vai nesanāk tā, ka mūsu dzīvē un sirdī Dievs ieņem tādu vietu, kāda Viņam bija atvēlēta šīsdienas Evaņģēlija lasījumā minētajā svētnīcā? Proti, it kā Viņam tur būtu jābūt pirmajā vietā, bet... ne realitātē. It kā visi nāca uz turieni Dieva dēļ, taču tad, kad atnāca, aizmirsa atdot Viņam godu. Atnāca un aizgāja, bet ar Dievu nesatikās. Drūzmēšanās un veikals visu izjauca.
Mēs savukārt dodamies uz savas draudzes baznīcu. Bet vai varam savu ticību nosaukt par dedzīgu? Cik no tiem cilvēkiem, kuri svētdienās apmeklē dievkalpojumu, uzdrošinās sevi nosaukt par dedzīgu kristieti? To var viegli pārbaudīt – padomāsim par to, cik daudz pūļu veltām tam, lai vairāk savu ticību nostiprinātu, lai savā ticībā augtu. Ko mēs darām, lai vairāk laika pavadītu lūgšanā? Ko mēs darām šajā Gavēņa laikā, lai attīrītu savu sirds svētnīcu no tirgošanās nemiera un lai satiktu Dievu, ieklausītos Viņā un Viņu sadzirdētu? Ierādīsim savā sirdī pirmo vietu īstajam un dzīvajam Dievam, un ļausim Viņam atjaunot un sakārtot visu pārējo! Mieramtuvu.lv |
