Lasot senās hronikas, atklājas, ka drīz pēc ierašanās Līvzemē bīskaps Meinards kļuva par vietējo iedzīvotāju manipulāciju upuri. Mūsu senči Meinarda sludināto ticību uzlūkoja kā mantu, kas viņiem nav vajadzīga, bet var noderēt stratēģiskos nolūkos. Šajā ziņā senie Līvzemes pagāni bija līdzīgi daudziem mūslaiku cilvēkiem. Arī šodien ticība nereti tiek vērtēta vienīgi lietderīguma kategorijās. Tas, kas man nenes praktisku labumu, nevar būt patiess. Šādu motīvu vadīts cilvēks agrāk vai vēlāk atsitas pret paša uzceltu sienu, jo mēs nevaram dzīvot patiesi cilvēcisku dzīvi bez attiecībām ar Dievu, savukārt attiecības ar Dievu nevar veidoties uz aprēķina pamata. Autentiska ticība bieži vien nenes nekādu praktisku labumu, gluži otrādi, šīs pasaules perspektīvā tā var sagādāt daudz ciešanu, taču mūžības perspektīvā ticībā izdzīvotas ciešanas ir mūsu lielākā bagātība. Daudzi no mūsu senčiem, kurus bīskaps Meinards centās pievērst ticībai, nebija gatavi meklēt Dievu, bet vienīgi savu labumu, tādēļ kristīgais vēstījums viņus ātri sāka garlaikot.
Apustuliskajā kalpošanā bīskaps Meinards sastapās ar vienaldzību, cietsirdību, izmantošanu, krāpšanu, nodevību, nāves draudiem, ar badu, karu un slimības nespēku. To dzirdot, mums var rasties jautājums: kādēļ cilvēkam, kurš mīl Dievu, nākas tik daudz ciest? Ciešanas ticīga cilvēka dzīvē nav nošķiramas no Svētā Gara darbības. Līdz ar Kristību cilvēks saņem Svētā Gara zīmogu. Svētā Gara zīmogs nav ārēja zīme, kuru var nomazgāt upes ūdenī, bet paša Dieva dzīvība. Dieva Gara zīmogs mūsu dvēselē mūs pastāvīgi mudina augt Dieva žēlastībā. Kas notiek ar tiem, kuri paklausa Svētā Gara impulsiem un izvēlas augt Dieva žēlastībā? Viņi visi kā viens saņem krustu un tiek apzīmogoti nāvei. Svētie ir cilvēki, kas mirst, ne tikai zemes dzīvei noslēdzoties, bet dienu no dienas; viņi mirst sev, lai dzīvotu Dievam. Dievs viņiem ļauj pieredzēt ciešanas un zaudējumus, jo katrā sāpīgā pieredzē ir dzīvības sēkla, kuru mēs nevaram saņemt, kamēr neesam gatavi zaudēt un ciest. Gatavība un vēlēšanās ciest Kristus dēļ ir viena no skaidrākajām Svētā Gara klātbūtnes zīmēm ticīga cilvēka dzīvē. Svētais Meinards bija vīrs ar sirmu galvu, kurš savu mūža nogali varēja pavadīt klostera mierā, bet viņš izvēlējas ticēt, cerēt un ciest svešā zemē Kristus dēļ.
Bīskapa Meinarda apustuliskā misija mūsu zemē ilga aptuveni 20 gadus līdz viņa mūža pēdējai dienai. Viņš nomira 1196. gadā un tika apbedīts Ikšķiles baznīcā. Vēlāk viņu pārapbedīja Rīgas Doma baznīcā. 1993. gadā Baznīca bīskapu Meinardu oficiāli iecēla svēto kārtā. Mieramtuvu.lv 
| 
