Lai izprastu šo gandarīšanas laiku, šo lielo žēlastības laiku un lai nerodas dažādi aizspriedumi par to, ir vērts pārdomāt gan tā nozīmi, gan norisi. Bieži vien gandarīšanas tēma izsauc dažādas reakcijas. Ne labprāt mēs dzirdam šos Jāņa Kristītāja vārdus un arī ne labprāt tos mācām citiem. Tomēr Baznīca neatlaidīgi, gandrīz jau divtūkstoš gadus uzsver, ka, lai tuvotos Dievam, ir jāgandara. Ja gandarīšanas laiku aplūkojam vēsturiski, tad redzam, ka Ēģiptē jau III gs. beigās parādās 40 dienu gavēnis. Baznīcas tēvi īstenoja to, ko apustulis Pāvils raksta: „Svinēsim svētkus ar skaidrības un patiesības neraudzētajām maizēm!” (1Kor 5,8). Šo Kristus aicinājumu Baznīca ir mēģinājusi īstenot, piedāvājot kristiešiem 40 dienu gavēni, Mēs zinām arī, ka pats Kristus ir aicinājis mūs uz lūgšanu un gavēni. IV gs. šis gandarīšanas laiks tika izmantots, lai sagatavotu katehumenus kristībām, kuras parasti notika Lieldienu naktī. Lasot Sv. Augustīna un Sv. Hrizastoma darbus, mēs saprotam, kāda ir bijusi šī 40 dienu ilgā gandarīšanas laika īstā nozīme. Gavēņa laiks ir lūgšanu laiks un tuvākmīlestības darbu laiks. Tas tiek piedāvāts visiem kristiešiem, lai tie atgrieztos pie Dieva. Katehumeniem tas ir sagatavošanās laiks kristībām, lieliem grēciniekiem tas ir laiks, lai samierinātos ar Dievu, ar draudzi un ar sevi. Šodien Rietumu pasaulē kristieši pietiekami nenovērtē gavēni kā gandarīšanas laiku. Reti kurš izprot tā garīgo nozīmi. Bieži tiek izcelta gavēņa farizejiskā puse un tiek uzsvērts, ka tas var būt bīstams veselībai. Ja mēs iepazīstamies ar reliģiju vēsturi, tad redzam, ka cilvēkam, kurš vēlas tuvoties Dievam, tas ir bijis līdzeklis, kas atver viņa sirdi Dievam. Gavēts tika askēzes dēļ, attīrīšanās dēļ, gavēts tiks sērojot, lai izlūgtu kādu žēlastību. Islāmā, piemēram, cilvēkiem gavēnis ir pirmais līdzeklis, kas palīdz tuvoties Dievam. Arī Bībelē, uz kuru balstās baznīca, mēs atrodam pozitīvu attieksmi pret gavēni. Tā uzsver gavēšanas nozīmi un parāda, ka tai jābūt saistītai ar lūgšanu un ar mīlestības darbiem. Gavēšana atklāj cilvēka pazemību, cerību un mīlestību pret Dievu. Ir jāzina, cilvēks ir dvēsele un miesa. Tāpēc grūti iedomāties reliģiju, kas būtu tīri garīga, kas varētu iztikt bez miesas, bez ķermeņa iesaistīšanas mūsu atgriešanās ceļā pie Dieva. Dvēselei, lai izteiktu savu attieksmi pret Dievu, ir īpaši nepieciešami ķermeņa akti. Vecajā Derībā mēs redzam, ka gavēni vienmēr pavada bijīga lūgšana, kurā tiek izteikta cilvēka pazemība Dieva priekšā. Gavēt nozīmē pazemot savu dvēseli, kā mēs to lasām Lev 16,29. Ar to tiek novērsta gavēņa nepareiza izpratne. Ja dažas reliģijās un reizēm arī kristietībā tas draud kļūt tikai par askētisku vingrinājumu, tad Bībele skaidri parāda, ka patiess gavēnis mūs ieved pazemība. Īpaši jāuzsver, ka gavēnis nav domāts, lai gūtu kādu psiholoģisku vai reliģisku pacēlumu. Protams, reliģiju vēsture parāda, ka tādi nolūki ir bijuši. Bībeles kontekstā – ja cilvēks ir nolēmis gavēt, viņš to dara ar īpašu reliģisku nozīmi. Ar to viņš izsaka savu pilnīgo atdevi Dievam un atzīst savu atkarību no Dieva. Īpaši tas notiek pirms kāda svarīga uzdevuma izpildes (Ties 20,26) vai apzinoties izdarīto grēku un lūdzot piedošanu (1Ķēn 21,27), vai arī, izlūgtu izveseļošanos (2Sam 12,16). Gavēts tiek apbedīšanas laikā, laui izteiktu sēras (1Sam 31,13), arī tad, kad valsts ir piedzīvojusi sakāvi (1Sam 7,6); gavēts tiek, lai izbeigtos kāda dabas katastrofa (Jl 2,12.17), lai atvērtu savu sirdi dievišķai gaismai (Dan 10,12), arī lai dvēsele sagatavotos tikties ar Dievu (Izc 34,28). Tad vēl, kā mēs to redzam Jaunajā Derībā, lai saņemtu nepieciešamo žēlastību, lai izpildītu noteiktu misiju (Apd 13,2). Visi šie Bībeles piemēri norāda uz dažādiem gadījumiem, kad cilvēki gavē. Jebkurā gadījumā gavēnis māca ikvienam cilvēkam, kas gavē ticībā, pazemības stāju un atver sirdi Dieva darbībai un Dieva klātbūtnei viņā. Gavēņa laika dziļākā nozīme tiek atklāta tajās 40 dienās, kuras Mozus (Izc 34,28) un arī Elija (1Ķēn 19,8) ir pavadījuši tuksnesī. Kristus laikā ebreju tautai gavēnis nebija nekas svešs. Lielo gavēni īpaši ievēroja Jom Kippur dienā. Gavēnis norādīja uz cilvēka piederību izvēlētajai tautai (Lev 23,29). Vēl bija citi kolektīvi gavēņi, lai atzīmētu tautas sēru dienas. Bez tam ebreji gavēja arī personīgas dievbijības vadīti (Lk 2,37), piemēram , daži Jāņa Kristītāja mācekļi un farizeji (Mk 2,18) gavēja pat divreiz nedēļā (Lk 18,12). Arī Jēzus mesiānisko misiju ievada 40 dienas tuksnesī. Kristus savā mācībā uzsver, ka ir daži ļaunie gari, kas var tikt izdzīti tikai ar lūgšanu un ar gavēni, bet norāda arī uz zināmu formālismu, kas apdraud gavēšanu. Ja pravieši (Am 5,21; Jer 14,12) ir norādījuši uz gavēšanas nepareizo izpratni. Jēzus (Mt 6,16), atklājot farizeju augstprātību, parāda, ka īstenībā viņi gavē tikai cilvēku dēļ. Vecajā Derībā un pats Jēzus norāda arī uz to, ka gavēnim ir jābūt saistītam ar tuvākmīlestības darbiem, tikai tad tas būs patiess. Beidzot Zah 7,15 mēs lasām, ka ir jāgavē Dieva mīlestības dēļ. Tieši tāpēc Jēzus – jaunā laikmeta Jaunās Derības mācītājs – aicina visus savus mācekļus ievērot šos pamatprincipus, kurus arī mēs, Kristus sekotāji, esam aicināti īstenot. Un apustuliskā Baznīca turpina šo tradīciju, kuras patieso garu ir izcēlis Jēzus. Arī Apustuļu darbi, runājot par liturģiju, uzsver gavēņa un lūgšanas nozīmi. (Apd 13,2). Par gandarīšanas piemēru kļūst apustulis Pāvils, kurš ne tikai savas ikdienas dzīves grūtības cieš un nes Kristus krustu, bet arī gavē, kā mēs to lasām 2Kor 6,5; 11,27. Baznīca visos laikos ir palikusi uzticīga šai gavēšanas praksei. Tā ir sapratusi, ka gavēšana palīdz atvērt cilvēka sirdi Dieva žēlastībai, tā palīdz būt nomodā, tā atgādina, ka ir jāgaida otrreizējā Kristus atnākšana. Šis ir tas patiesais gars, kurā mums ir jāaudzina bērni un kurā ir jāieaug ticīgajiem, lai pareizi izprastu gandarīšanas laiku, kuru Baznīca piedāvā šajās 40 gavēņa dienās. Bieži vien mēs uzskatām, ka, atsakoties no gaļas ēdieniem piektdienā, mēs esam izpildījuši visu, ko no mums sagaida Baznīca un ko vēlas Kristus. Bet šī atteikšanās ir tikai pirmais solis, kuram ir jānoved līdz dziļāki atsacīšanās izpratnei. Tā mums atgādina, ka mēs nedrīkst, pieķerties pasaules labumiem un tos uzskatīt par galveno vērtību un dzīves mērķi. Jārūpējas, lai visu to, ko Baznīca prasa, mēs neizpildītu tikai pienākuma pēc, tīri formāli. Tā būtu nepareiza un nepilnīga pieeja šīm 40 dienu gavēņa laikam, kuru mums piedāvā Baznīca. Ja mēs šo gandarīšanas laiku pavadīsim kā jebkuru citu gada laiku, atceroties šo 40 dienu nozīmi tikai pēdējā nedēļā pirms Lieldienām, tad īstenībā mēs būsim pagājuši garām šīm 40 dienu rekolekcijām, kas ir domātas mūsu garīgajai atdzimšanai. Šis laiks nedrīkstētu būt bēdu laiks, jo pats Kristus ir pārmetis farizejiem, ka viņi gavē savilktām sejām. Kristietis gavē un gandara ar prieku; patiess gandarīšanas akts dvēselē atnes īstu prieku. Kristietis, kad viņš gavē, kad viņš gandara, jūt nepieciešamību tajā pat laikā pavadīt arvien ilgāku laiku lūgšanā, jo viņa dvēsele kļūst arvien tīrāka un tuvojas Dievam. Viņš vairāk izjūt Dieva klātbūtni. Patiesa gavēšana ir patiesa lūgšana atver sirdi arī uz tuvāko. Viņš jaunā gaismā redz tos cilvēkus, ar kuriem ikdienas dzīvē ir kopā. Viņš sastop, ka bez tuvākmīlestības nav patiesas Dieva mīlestības. Katram ticības audzinātajam šajā laikā būtu jādzīvo patiesas gandarīšanas garā, jo tikai tā viņš tos, kas viņam uzticēti, spēs ievadīt pareizā ticības garā. Runājot par mūsu ticības visdziļākajām vērtībām, visvairāk palīdz labs piemērs. Vēl jāpiezīmē, ka gavēšana sevī ietver vairākas nozīmes, ka tā nav tikai atteikšanās no kāda ēdiena, bet arī no visa tā, kam mēs esam pārāk pieķērusies. Tā piemēram, gavēņa laiks varētu būt arī tas laiks, kad mēs mazāk skatītos televizoru un tamlīdzīgi. Ja mēs tā sapratīsim gavēni, tad tas patiešam būs auglīgs un atklās savu dziļāko būtību ikvienam labas gribas cilvēkam. Lai katram kristietim šis laiks ir garīgās atdzimšanas laiks, kas palīdz kļūt par jaunu cilvēku Kristū! |
