Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Vēstījumi

Jāņa Pāvila II vēstījums 2005. gada gavēnim
14.02.2005 pl. 04:30

Katru gadu mums tiek dots Gavēņa laiks kā laba iespēja intensīvākai lūgšanai un gandarīšanai, lai atvērtu sirdis un paļāvībā pieņemtu dievišķo gribu. Gavēņa laiks ir garīgais ceļojums, kas mūs sagatavo izdzīvot Kristus nāves un augšāmcelšanās lielo noslēpumu. Tas tiek darīts, pirmkārt, ar lielāku uzmanību klausoties Dieva Vārdā un ar lielāku dedzību praktizējot dažādas atturības formas, kas dod iespēju pievērst lielāku uzmanību tiem, kas ir trūkumā.

Šogad, dārgie brāļi un māsas, es vēlos pievērst jūsu uzmanību tēmai, kas ir aktuāla un kuru labi ilustrē sekojošais pants no Atkārtotā likuma grāmatas: "Mīlēt Kungu…nozīmē dzīvi un ilgu mūžu …" (30,20). Tie ir vārdi, ko Mozus teica cilvēkiem, aicinādams viņus pieņemt Derību ar Jahvi Moāba zemē, "lai dzīvotu gan tu, gan tavi pēcnācēji un mīlētu Kungu, savu Dievu, klausītu Viņa balsij un pie Viņa turētos." (30,19-20). Uzticība šai dievišķajai derībai ir garantija Izraēla tautas nākotnei: "lai tu dzīvotu zemē, par kuru Kungs bija zvērējis taviem tēviem Abrahamam, Īzākam un Jēkabam, ka to atdos viņiem." (30,20). Saskaņā ar Bībeles sapratni, liela vecuma sasniegšana ir Visaugstākā žēlsirdīgās labvēlības zīme. Tāpēc ilgs mūžs ir īpaša Dieva dāvana.

Tieši šo tēmu es aicinu jūs pārdomāt šī Gavēņa laikā, lai padziļinātu sapratni par to, kāda ir veco cilvēku loma sabiedrībā un Baznīcā, un tādā veidā sagatavotu jūsu sirdis, lai viņus pieņemtu mīlestībā, ar kuru vienmēr jāizturas pret viņiem. Pateicoties zinātnes un medicīnas sasniegumiem, šodienas sabiedrībā mēs redzam cilvēka mūža pagarināšanos un no tā izrietošo veco cilvēku skaita palielināšanos. Tas prasa īpašu uzmanību tā sauktajai „veco ļaužu” pasaulei, lai palīdzētu tās locekļiem dzīvot ar pilnu potenciālu, lietojot viņus visas kopienas labumam. Rūpēm par vecajiem cilvēkiem, īpaši, kad viņi piedzīvo grūtības, ir jābūt visu ticīgo pienākumam, īpaši Rietumu sabiedrības ekleziālajās kopienās, kur šī problēma ir īpaši aktuāla.

Cilvēka dzīvība ir dārga dāvana, kas jāmīl un jāaizsargā visos tās posmos. Bauslis „Tev nebūs nokaut!” vienmēr prasa cilvēka dzīvības cienīšanu un sekmēšanu no tās sākuma līdz dabiskam noslēgumam. Šis bauslis attiecas arī uz slimību un fizisko vājumu, kad cilvēks vairs nevar paļauties uz saviem spēkiem. Ja novecošana, ar tās neizbēgamajām sekām, tiek pieņemta mierīgi ticības gaismā, tā var kļūt par nenovērtējamu iespēju labāk izprast Krusta noslēpumu, kas dod dziļāku jēgu cilvēka eksistencei.

Vecie cilvēki ir jāsaprot un viņiem jāpalīdz, ņemot vērā šo perspektīvu. Es šeit vēlos izteikt savu atzinību tiem, kas ir veltījuši savu dzīvi, lai kalpotu viņu vajadzībās, un arī aicināt citus labas gribas cilvēkus izmantot šo Gavēņa laiku, lai dotu savu ieguldījumu šajā jomā. Tas ļaus daudziem vecajiem cilvēkiem nedomāt par sevi kā par nastu sabiedrībai un dažreiz pat savām ģimenēm, dzīvojot vientulībā, kas ved pie kārdinājuma izolēties vai zaudēt drosmi.

Ir nepieciešams celt sabiedrības apziņu, ka vecie cilvēki bagātība, kas jānovērtē. Tāpēc ir jāstiprina ekonomiskais atbalsts un likumdošanas iniciatīvas, kas palīdz viņiem nebūt izstumtiem no sabiedriskās dzīves. Patiesībā, pēdējajā dekādē sabiedrība ir kļuvusi uzmanīgāka pret viņu vajadzībām, un medicīna ir attīstījusi paliatīvo aprūpi, kas ar integrālu pieeju slimniekam īpaši palīdz ilgtermiņa pacientiem.

Lielāks brīvā laika daudzums šajā dzīves posmā dod vecajiem cilvēkiem iespēju domāt par primāriem jautājumiem, kuri iespējams agrāk tika atlikti sakarā ar neatliekamam vai vismaz par prioritāti uzskatītām rūpēm. Apziņa par galējā mērķa tuvumu palīdz vecajam cilvēkam koncentrēties uz to, kas ir patiesi svarīgs, pievēršot uzmanību tām lietām, kas ir mūžīgas.

Tieši šo apstākļu dēļ, vecajam cilvēkam ir svarīga loma sabiedrībā. Ja ir patiesība, ka cilvēks dzīvo no savu priekšgājēju atstātā mantojuma un ka viņa nākotne ir atkarīga no tā, kā viņa tautas kultūras vērtības ir tikušas viņam nodotas, tad vecākās paaudzes gudrība un pieredze ir neaizvietojama, lai izgaismotu ceļu uz vēl pilnīgāku civilizāciju.

Cik svarīgi ir no jauna atklāt šo savstarpējo bagātināšanos paaudžu starpā! Gavēņa laiks ar tā dziļo aicinājumu uz atgriešanos un solidaritāti vada mūs šajā gadā koncentrēties uz šīm svarīgajām tēmām, kuras skar ir vienu. Kas notiktu, ja Dieva tauta pakļautos tādai diezgan izplatītai mentalitātei, kas uzskata šos cilvēkus – mūsu brāļus un māsas – par gandrīz nederīgiem, kad viņi tiek noreducēti uz spējām, kas viņiem ir vecuma grūtību un slimību dēļ? Bet cik citādāka būtu mūsu sabiedrība, ja, sākot jau ar ģimeni, tā mēģinātu palikt atvērta un pieņemoša pret viņiem.

Dārgie brāļi un māsas, Gavēņa laikā ar Dieva Vārda palīdzību pārdomāsim to, cik svarīgi ir tas, ka katra kopiena ar mīlestības pilnu sapratni pavada tos, kas pamazām noveco. Pie tam, ikvienam ir jāspēj ar paļāvību domāt par nāves noslēpumu, lai šī sastapšanās ar Dievu notiktu iekšēja miera atmosfērā un ar apziņu, ka Viņš, "kurš devis man ķermeni manas mātes miesās” (sal. Psalms 139,13b) un kurš mūs radīja "pēc sava tēla un līdzības " (sal. Rad 1,26), mūs pieņems.

Marija, mūsu ceļvede Gavēņa laikā, vada visus ticīgos, īpaši vecos cilvēkus, uz dziļāku mirušā un augšāmceltā Kristus pazīšanu, kas ir mūsu eksistences pirmcēlonis. Lai viņa, viņas dievišķā Dēla uzticamā kalpone, kopā ar svēto Annu un Joahimu, aizlūdz par katru no mums "tagad un mūsu nāves stundā".

Mana svētība visiem!

Vatikānā, 2004. gada 8. septembrī.

JĀNIS PĀVILS II