Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Mieram tuvu

Baznīca svin: svētais Meinards - Latvijas aizbildnis
14.08.2019 pl. 11:25

Priesteris Alberto Sančess-Leons

Priestera komentārs (14.08.2019)

Šodien svinam Svētā Meinarda svētkus, un viņš, kā zināms, ir Latvijas aizbildnis. Svētā Meinarda loma latviešu tautai ir bijusi nozīmīga visos laikos daudzu gadsimtu garumā – par to liecina īpašais notikums laikā, kad Latvijā viesojās pāvests Jānis Pāvils II. Saistībā ar šo vizīti Meinardu atzina par mūsu tautas pirmo apustuli, bīskapu un svēto, kā arī atjaunoja viņa kultu.

Es vēlos runāt par kādu būtisku jautājumu: ko nozīmē būt apustulim mūsdienās?

Mums ir apustuļa aicinājums. Tas ir kristieša aicinājums. “Kristīgais aicinājums pēc savas dabas ir arī aicinājums uz apustulātu.” (Apostolicam actuositatem) Svētā Ludviga baznīcā Romā ir kāda glezna – gleznotāja Karavadžo atveidotais svētā Mateja aicinājums. Tajā attēlots, kā Matejs vakariņo kopā ar draugiem. Un Kungs rāda uz Mateju ar pirkstu, savukārt Matejs pārsteigts jautā: vai es?

Jēzus šodien vēlas pateikt, ka arī mums ir jāstrādā kopā ar Viņu, tāpat kā strādāja apustuļi. Jā, arī mēs esam aicināti piedalīties evaņģelizācijā, kā reiz tika aicināti apustuļi.

Jūs varat pie sevis jautāt: bet vai tad tas nav bīskapu un priesteru uzdevumus? Nē, nav. Tas nav tikai viņu uzdevums.

Kāpēc pasaule ir tāda, kāda tā ir? Tāpēc, ka pamatā mēs vēl nedzīvojam kā kristieši, kā apustuļi. Svētais Hosemarija ir teicis: “Daudzi kristieši ir pārliecināti par to, ka pestīšana īstenosies visās pasaules vidēs un ka dažiem cilvēkiem – viņi gan nezina, kuriem tieši, – nepieciešams līdzdarboties Kristum, lai to īstenotu. Bet viņi paredz, ka tas notiks pēc gadsimtiem, daudziem gadsimtiem… Būtu nepieciešama mūžība, ja pestīšana īstenotos viņu pašatdeves ātrumā!

Arī tu tā domāji, līdz tevi atmodināja.”

Ticība man saka – Kristus ir uzvarējis vienreiz par visām reizēm, un kā savas uzvaras ķīlu Viņš mums ir devis pavēli iesaistīties cīņā. Mums, kristiešiem, kā atbilde uz dievišķās žēlastības aicinājumu ir brīvprātīga, mīlestības dēļ radusies vēlme – pienākums neatlaidīgi cīnīties, jo mēs zinām, ka esam tikpat vāji kā citi cilvēki. Un tajā pašā laikā mēs nedrīkstam aizmirst – ja liksim lietā atbilstošus līdzekļus, mēs būsim pasaules sāls, gaisma, raugs; mēs būsim Dieva mierinājums.

Šodien mēs svinam lielus svētkus. Svētais Meinards bija patiess apustulis. Un ko dara patiess apustulis mūsdienās? Vienkārši veic apustulātu, tas ir, evaņģelizē. Kā veikt apustulātu, kā evaņģelizēt? Vispirms esot pārliecinātiem, ka tas ir pats Jēzus, kurš mūs sūta, kā Viņš sūtīja svēto Meinardu.

Arī mūs Viņš aicina un mums vaicā kā Jēkabam un Jānim: Potestis bibere calicem, quem ego bibiturus sum? (Mt 20, 22) Vai jūs varat dzert no biķera, ko Es dzeršu, – vai varat dzert no šī biķera, kas ir sevis pilnīga atdošana Tēva gribas piepildīšanai? – Possumus! (Mt 20, 22); jā, mēs esam gatavi! Lūk, Jāņa un Jēkaba atbilde. Kā ir ar jums un mani? Vai mēs esam nopietni noskaņojušies it visā izpildīt Dieva, mūsu Tēva gribu? Vai esam atdevuši Kungam visu savu sirdi, vai arī turpinām būt pieķērušies paši sev, savām interesēm, savām ērtībām, savai patmīlībai? Vai mūsos nav nekā tāda, kas neatbilst mūsu kā kristiešu stāvoklim un kas mums liek pretoties mūsu šķīstīšanai? Tieši šodien mums ir iespēja to visu labot.

Mēs sludinām Jēzu Jēzus vārdā. Šodien mēs lasījām Evaņģēlijā: “Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā un mācīdami tās pildīīt visu, ko Es jums esmu pavēlējis.” Un psalma vārdiem mēs dziedājām: “Sludiniet Dieva godu visām tautām!”

Svētais Meinards ļoti labi saprata šos vārdus. Vēlēsimies arī mēs ļoti labi saprast šos vārdus! Un ne tikai tos saprast, bet arī īstenot. Svētais Hosemarija mums ir teicis: “Neesi šaursirdīgs! Atver savu sirdi, lai tā kļūst visaptveroša, katoliska. Nelidinies kā mājputns, ja vari pacelties augstumos kā ērglis.”

Lai lidotu kā ērglis, mums jāpieaug mīlestībā pret Dievu un pret citiem. Un kas var mums iemācīt vairāk mīlēt? Tās vienmēr ir mātes – viņas ir Mīlestības skolotājas.

Šīsdienas Evaņģēlija fragmenta pēdējā teikumā lasām: “Un, lūk, Es esmu ar jums visās dienās līdz pat pasaules beigām.” Šie vārdi ir mūsu drosmes un cerības iemesls. Ja dzīvojam ar pārliecību, ka Kungs ir ar mums, tas ir mūsu visdārgākais darbarīks, lai izplatītu Dieva Vārdu visām tautām.

Un Marija ir mūsu Māte un arī Dieva Māte. Rīt būs viņas lielie svētki. Veidosim attiecības ar viņu, jo mēs esam Marijas bērni. Kungs vēlas, lai, pateicoties dziļām attiecībām ar Viņa Māti, mēs nepalaistu garām šo iespēju pieaugt Viņa Mīlestībā. Katru dienu mēģināsim kā bērni būt uzmanīgi pret viņu – sīkās lietās, ar smalkjūtīgas uzmanības pierādījumiem –, un tās kļūs par nozīmīgām personiskā svētuma un apustulāta izpausmēm, proti, par karstu vēlēšanos nemitīgi līdzdarboties pestīšanā, kuru Kristus ir nācis nest šai pasaulei.

Sancta Maria, spes nostra, ancilla Domini, sedes sapientiae, ora pro nobis. Svētā Marija, mūsu cerība, Kunga kalpone, gudrības sēdeklis, lūdz par mums.

Mieramtuvu.lv