Apcerēs par Jāzepa personību netiek pienācīgi novērtēts viņa kā audzinātāja ieguldījums Jēzus-Ebreja cilvēciskajā, sabiedriskajā un reliģiskajā formācijā. Viņa pieaugšanai bija jāsaskan ar zināmu kārtību, tas savukārt pieprasīja labu sagatavošanos ģimenē, lai varētu iekļauties pieaugušo dzīvē. Pārliecinošs ir uzskats, ka gan laba, gan negatīva pieredze paliek cilvēka sirdī un vēlāk tā ietekmēs mūsdienu bērna tapšanu par rītdienas pieaugušo cilvēku. Vērojot audzināšanas rezultātus, var apgalvot, ka Jāzepa piepūle šajā jomā ir labvēlīgi ietekmējusi Jēzus cilvēcisko psihi. Nav šaubu, ka Jāzeps ir uzlūkojis Jēzu ar maigumu un nodrošinājis mīlētā bērna sajūtu. Būtiski vecāku un bērnu attiecībās ir uzlūkot tos ar mīlestību. Nav iespējams rast pamatus sevī pašā, tos cilvēks atklāj caur savstarpējām saitēm, atzīšanu un atzinību. Bērns mēdz sniegt tādu atbildes reakciju, ar kādu viņš tika uztverts no dzimšanas brīža. Sevi pašu un realitāti bērns mācās uztvert pēc ģimenes savstarpējo attiecību prizmas, skatieniem, žestiem un vārdiem. Tādēļ nākotnes saknes ir meklējamas tagadnē. Piecu gadu vecumā tēvs nokļūst mazā zēna uzmanības centrā. Tēva misija bija pārvērst zēnu par vīrieti. Trīspadsmit gadu vecumā zēns tika uzskatīts par pilngadīgu. Jāzeps mācīja Jēzum lūgšanu. Tēvs ar dēlu mēdza kopā lūgties rīta agrumā, ar skatu vērstu pret Jeruzālemi, kur atradās svētnīca, “Dieva mājvieta” savas tautas vidū. Bez šaubām, Jāzeps veidoja savas attiecības ar Jēzu prieka, iedvesmas un cerības garā, nākotnes perspektīvā. Dēla dzīves mērķi Jāzeps iezīmē tā, lai tas būtu sasniedzams. Tas ļāva Jēzum pierast pie sasniedzamas nākotnes perspektīvas. Jēzus piedzīvotā pilnīgā uzticēšanās Marijai, pārveidojās par cerību attiecībās ar Jāzepu. Katram tēvam vajadzētu atkārtot savam dēlam: “Tu esi mans iemīļotais dēls. Tu man labpatīc. Tu esi mans nevis īpašuma, bet gan piederības izpratnē, esmu tev līdzās, lai tu sasniegtu skaistu, cēlu un priecīgu dzīvi!” Cerība ir ticība tēvam pāri visam, arī nākotnē tā nebeigsies. Šī sajūta, pārliecība sargā mūs no izmisuma briesmām. Ir iespējams saglabāt cerību pilnīgā bezcerībā (sal. Rom 4, 18), jo mūsu cerība ir salikta apsolījumā, kas piepildās. Ja tēvs nav bijis par dēla vilšanās iemeslu, ja ir vadījis viņu aiz rokas un sekmējis viņa izaugsmi, tad neviena vilšanās nākotnē nevarēs viņu iedzīt bezcerībā. *1855. gada 15. jūnijā pāvests Pijs IX marta mēnesi mudināja veltīt sv. Jāzepa godam, līdzīgi kā maija mēnesis bija veltīts Dievmātes godam un jūnija mēnesis - Vissv. Jēzus Sirds godam. Kaut gan sv. Jāzepa godināšana marta mēnesī aizsākās jau agrāk - 1810. gadā, Romā. Šajā, pāvesta Franciska izsudinātajā, sv. Jāzepa gadā marta mēnesī veltīsim laiku pārdomām par mūsu Pestītāja audžutēvu, Baznīcas un strādnieku aizbildni. Lai šis svētais, kurš Svētajos Rakstos nepasaka ne vārda, palīdz arī mums kļūt tuvākiem Dievam. Pārdomas no grāmatas "Józef, człowiek, który prowadzi do Boga" (Jāzeps, cilvēks, kurš ved tuvāk Dievam), autori: pr. Olinto Crespi, Fausto Negri. Ikdienas apceres par svēto Jāzepa marta mēnesī var lasīt šeit - Svētā Jāzepa gads. | 
